Ligija Purinaša
Ligija Purinaša
Foto: Raivis Nikolajevs

“muna lopsys sirds ir špetna.” Ligijas Purinašas dzeja 0

2017. gada sākumā “Kultūrzīmju” lasītājus iepazīstinājām ar jauno autori Ligiju Purinašu no Rēzeknes. Ligijas dzejoļi latgaliešu valodā publicēti dažādos kopkrājumos, tostarp 2016. gada nogalē iznākušajā krāsojamo dzejoļu kopkrājumā pieaugušajiem “Linejis”.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Lasīt citas ziņas

Par šo krājumu stāstot, Ligija atklāja, ka “pieaicinot mākslinieci, mēs – četras kopkrājuma līdzautores – nonācām pie secinājuma, ka ir jāmēģina apvienot divus mākslas veidus: literatūru un digitālo kolāžu. Mums šķita, ka tādā veidā iespējams spilgtāk parādīt, kā tad īsti mūsdienu Latgalē jūtas sieviete”.

Jaunā dzejniece oktobrī atzīmēs savas pirmās dzejas grāmatas “Sīvīte” iznākšanu. Krājumā izlasāmi vairāk nekā 80 dzejoļi latgaliešu valodā, kas tapuši apmēram piecu gadu laikā. Kā atklāj autore, tad nosaukums “Sīvīte” visprecīzāk raksturo dzejas krājuma būtību: emocionalitāti, trauslumu, spēku un skarbu mirkļu fiksāciju.

CITI ŠOBRĪD LASA

Grāmata tiks atvērta 25. oktobrī plkst. 16 Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē un 8. novembrī plkst. 18 bārā “Coco Loco” Rīgā. “Liels paldies par atbalstu krājuma tapšanā Latgales reģionālās attīstības aģentūrai, Valsts kultūrkapitāla fondam un AS “Latvijas valsts meži”, kā arī, protams, biedrībai “Hronologeja”!” saka autore.

– Ko tev pašai nozīmē pirmais dzejas krājums? Vai ceļš līdz tam bija sarežģīts/ viegls?

L. Purinaša: – Ceļš drīzāk bija ilgs, nevis sarežģīts dažādu iekšējo procesu dēļ. Paredzu, ka grāmata “kritīs ārā” no tipiskā priekšstata par to, kāds tad ir “īstais” latgaliskuma kods un latgaliešu literatūras “kanons”. Bet tas nav slikti. Grāmata iznāk laikā, kad man pašai aktuāls ir jautājums: “Ko tad īsti nozīmē būt sievietei?” Meklēju atbildes, kaut kādā ziņā mācos sevi iepazīt, “savilkt sevi kopā”, būt viengabalaina.

– “Instagram” un “Facebook” esi radījusi kontu “Sīvīte”, kurā top stāsti un foto par un ap sievietēm. Kā radās šī ideja? Vai pēc krājuma iznākšanas turpināsi radīt saturu šim kontam?

– Man visu laiku ir bijusi sajūta, ka Latgales vēsturē sieviete it kā ir, bet it kā nav. Studiju laikā nedaudz pētīju t. s. sieviešu jautājumu 20. gs. sākuma periodikā, bet, strādājot pie dzejas krājuma, sapratu, ka šis ir īstais laiks aktualizēt stāstus par sievietēm. Ķēros pie savas dzimtas stāstu revīzijas un redzu, ka cilvēkus tas interesē. Labprāt izvērstu un attīstītu šo projektu arī pēc dzejas krājuma iznākšanas.

– Kādu tu redzi Latvijas/ Latgales sievieti?

Reklāma
Reklāma

– Latvijas sievietes ir ļoti stipras, skaistas, un, man šķiet, viņas to bieži piemirst. To, cik daudz var paveikt un tajā pašā laikā – cik daudz maiguma var dot otram cilvēkam, sev, bērniem. Un tas jau ir stāsts par pašpārliecinātību, vēlmi dot un saņemt, neko un nevienu neapzogot. Arī par cīņassparu, jo bez tā Latvijas (īpaši jau Latgales) sieviete nevar. Vai mēs vispār varam atļauties būt vājas un padoties? Pieņemu, ka ne.

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ielūkoties Ligijas Purinašas dzejoļos no debijas dzejas krājuma “Sīvīte”.

guoduoju

kod i kai

atīs solna i

aizkūss munys

dūmys

par tovu

atīšonu

i aizīšonu

i viejim

kas īsazoguši

myusu

placu storpā

*

nu biegšonys pīkiust vaira

kai nu romaņtisku spaitu

Rāznys kairajā molā ar guļbim i meža raudivem

i blitkuotuojim soltā zīmys reitā

vosorys, jei puorloboj,

jis nadzierd:

jis sovā mesendžerī

itūnakt syuta zini

sovai deveitajai (eistajai!) dzeivis mīlesteibai

*

staigoju nu styura iz styuri

mekleju pagaisušys jiutys

porcelana figurenis

nu kūpejuos dzeivis

deportātys iz dāču

tī jom byus jauna dzeive

ar puteklim, pelem

i vīntuleibu

tu aizej iz ūtru

ustobu

kai iz myužu

*

babys dzīd saļmys

kai jumprovys

i jūs rūkys pylnys ar bērem, vīnkuoršim paplašynuotim teikumim

i unukim, kas nasaprūt babai pareizi padūt i laiceigi aizbraukt

*

izbirs plyks laiks

napīmiņu

nikod da gola naizskaiteitūs gruomotu

vuoku i pagaisynuotu cylvāku

ir zīma ir mīrs

aiz lūga vyss nūrims

muna lopsys sirds

ir špetna sovā kryušu skalinis lygzdā

pavasarī nu juos izaškeļs laksteigola

voi varbyut strods

*

sīvīte smolkā suknē

izīt nu bibliotekys

aizīt iz sātu pa dubļainu pogolmu

mes braucem skaiteit

dzejūļus bet dzejūļu vītā

leja sorkonveina leits

es O. īsvīžu ar Š.

jis reitā pavaicova, voi es

pi pylna pruota

*

muni pierstu spiļviņteni

iz tovys uodys

atstāj

iedobītes

reit tī perekļus saveis

vientuļas žubītes

*

Jai bolta sukne šūnakt sapleiss kai papiruss,

Juo pierstu spiļviņteni aplips meikstim matenim,

i vīglai aizkurynuos,

Leita lasis iz stykla gaiši speiguļoj,

ari tylta marguos byus īsīta baņte

(kai pīsakluoj kuorteigim ļaudim)

Uoda ― īvoskuots mašynys kapots,

i div pilīni aiztak

Garom. Vysam.

Es ar jim kluseju.

Zeimeju sirsnenis iz aizsveiduša mašynys lūga.

Snīgā.

*

nikuo nasaīs nu šoseju paplašynuošonys:

dziļuoki gruovi i plotuokys apmalis,

boltuokys streipis i leluoki uotrumi

es gribieju pasaceit, ka ceļus gludynuot navāga i tylti

nav juosprydzynoj

a tu otkon par manim smejīs