Uldis Šmits: Latvijai bija darīšana ar praksē vēl nepieredzētu politisku režīmu, kas tiecās pēc globālas kundzības 7
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms simts gadiem noslēgtais Latvijas un Krievijas miera līgums ir viens no mūsu vēstures literatūrā visvairāk apcerētajiem dokumentiem.
Tomēr nereti paslīd garām kāds apstāklis – mūsu jaundzimušajai valstij bija darīšana ar praksē vēl nepieredzētu politisku režīmu, kas tiecās pēc globālas kundzības.
Boļševiki dēvēja iecerēto pasākumu par pasaules revolūciju, un ar to jau 1918. gada nogalē bija iznācis saskarties neatkarību pasludinājušajām Igaunijai, Latvijai un Lietuvai.
Turklāt “padomju republikas” drīzumā uzradās Vācijā, Ungārijā un Slovākijā, bet šie veidojumi necik ilgi nenoturējās.
Dažādu iemeslu un taktisko apsvērumu dēļ boļševistiskajai Krievijai nācās slēgt mieru ar jaunajām Baltijas valstīm un parakstīt līgumus, kuros atrodam visnotaļ buržuāziskās diplomātijas garā ieturētus formulējumus, tostarp 1920. gada 11. augusta Rīgas līguma 2. pantā ierakstītās saistības atzīt Latvijas neatkarību un atteikties no visām pretenzijām “uz mūžīgiem laikiem”.
Tikmēr norisinājās Tuhačevska vadītais karagājiens pret Poliju, kura galamērķis vai varbūt tikai pirmā pieturas vieta bija Berlīne.
Maskavā sanākušā Kominternes kongresa dalībnieki jūsmīgi sprieda, ka tūlīt kritīs arī Francija, Itālija, Balkāni un pārējā Eiropa un ka tuvojas diena, kad piepildīsies toreiz lozungos paustais solījums ar durkļiem iedzīt cilvēci komunistiskās nākotnes laimē.
Šo nodomu izjauca brīnums pie Vislas jeb poļu varonība divas nedēļas ilgušajā kaujā par Varšavu, kas 25. augustā beidzās ar sarkanarmijas sakāvi. Pretējā gadījumā Eiropas kartē droši vien parādītos gan “Polijas Padomju Sociālistiskā Republika”, kuras t. s. valdība jau bija izveidota, gan boļševiku karsti gribētā “padomju Vācija”, gan atkal Stučkas režīmam līdzīgas padomju republikas Baltijā.
Jo Krievijas kompartijas centrālkomiteja arvien bija pilnvarota lauzt jebkādus miera līgumus ar imperiālistiskajām un buržuāziskajām valstīm un pieteikt tām karu. Tāpat 1922. gadā nodibinātās PSRS robežas tika uzlūkotas par pagaidu robežām līdz “Vispasaules Padomju Sociālistiskās Republikas” izveidei.
Padomju Savienība jau sev izrakstītajā dzimšanas apliecībā – dibināšanas deklarācijā – neslēpa, ka tās esības jēga būs pārējo valstu un Rietumu civilizācijas iznīcināšana.
Protams, strādniecības atbrīvošanas vārdā, un dažviet Eiropā šis uzdevums likās īstenojams jau tuvākajā laikā. Jāatceras kaut vai komunistiskā puča mēģinājums Igaunijā 1924. gada decembrī (viena no “zaļo cilvēciņu” iesūtīšanas agrīnajām versijām).
Taču priekšnoteikumi Baltijas valstu un visas Eiropas pakļaušanai vēl nebija iestājušies.
Vajadzēja gaidīt, līdz Berlīnē varu pārņem un sāk izrīkoties kāds Versaļas mieram tikpat naidīgs spēks: ja ne kompartija, tad cita idejiski radniecīga, proti, nacionālsociālistiska partija, par ko arī tika gādāts…
Svarīgākais tomēr ir šīs labi zināmās pagātnes atbalsis mūsdienu politikā, kur acīmredzami saglabājies kaut kas no 20. gadsimta totalitāro režīmu prakses, piemēram, prakse pie izdevības lauzt pašrocīgi parakstītus līgumus vai samīdīt kājām par apgrūtinājumu kļuvušas starptautisko tiesību normas.
Sava attāla līdzība saskatāma pat Kremļa duālajā attieksmē pret Vāciju, kura tiek aplaimota ar gāzes vadiem, taču palaikam arī šaustīta ar kiberuzbrukumiem tāpat kā pārējie Rietumi.
Mums pazīstamās metodes, ko Krievijas propagandas resursi tagad laiž darbā pēcpadomju telpā galvenokārt pret Ukrainu, nereti atgādina tās, ko Maskava izmantoja pirms jau pieminētā Igaunijas puča mēģinājuma 1924. gadā vai Baltijas valstu 1940. gada okupācijas priekšvakarā. Un šo uzskaitījumu varētu turpināt.
Jā, Krievija (kas formāli skaitās federācija) nav PSRS, kaut arī Kremļa aprindas tiecas uzņemties tās ģeopolitisko lomu un piesavināties padomju vēstures interpretācijas monopolu.
Turklāt interesanti, ka Putins mēdz kritizēt boļševikus, taču galvenokārt par viņu sacerētajā konstitūcijā teorētiski pieļauto iespēju padomju republikām no PSRS izstāties, kas esot bijusi bumba zem impērijas pamatiem.
Eksplozija notika 1991. gada augustā, kad Latvija kopā ar Igauniju un Lietuvu atguva noziedzīgi atņemto neatkarību.
Tam gan nebija nekāda sakara ar Putina nosaukto iemeslu. Jo tiesiskā izpratnē Latvijas Republika jau pastāvēja, ko apliecina arī brīvības cīņās izkarotais 1920. gada 11. augusta līgums, kurš pavēra ceļu mūsu valsts starptautiskajai atzīšanai.
Bet tieši tas joprojām kādam nedod mieru.
