Muzeji paver krājumu durvis #paliecmājās 0

Laikā, kad muzeji apmeklētājiem nav pieejams klātienē, daudzi no tiem kādu daļu savu bagātīgo krājumu piedāvā iepazīt neklātienē.

Reklāma
Reklāma

Trauki no apsveikumu kartītēm

Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 33
Lasīt citas ziņas

Ogres Vēstures un mākslas muzejā glabājas gandrīz 50 000 priekšmetu, kas vēsta par pilsētas un novada veidošanos, vēsturisko attīstību, apbūvi, sadzīvi un kultūras norisēm. Katrs priekšmets saistīts ar kādu interesantu cilvēku, notikumu, senām un jau piemirstām tradīcijām, nodarbēm vai ikdienišķām sadzīves norisēm.

Nesen muzejā nonākuši tipiski 20. gadsimta 50. gadu radošās izpausmes liecinieki – šķīvis un lādīte, kas izmantoti rotaslietu vai kādu citu smalku priekšmetu glabāšanai. Neparasti, ka tie darināti no apsveikuma kartītēm.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lādītes iekšpusē redzams dzimšanas dienas vēlējums, un uz šķīvja atainoti arī Jaunā gada un 1. maija svētku kartīšu fragmenti.

“Šie priekšmeti liecina par sava laika estētiku un gaumi, kā arī ilustrē svinētos svētkus. Tos varētu klasificēt kā piederīgus naivās mākslas stilam,” skaidro muzeja vēstures speciāliste Māra Neikena.

Formas un risinājumi kartīšu priekšmetiem bijuši ļoti daudzveidīgi.

Lielākoties tās bijušas ļoti dažādu formu lādītes un kārbiņas, taču gatavotas arī vāzes, šķīvji un citas lietas.

Uz apsveikuma kartīšu papīra uzklātā plānā celuloīda kārta padara materiālu cietāku un izturīgāku.

Apsveikuma kartīšu priekšmetu gatavošana 50. gados bija kļuvusi par ļoti iecienītu vaļasprieku. Cilvēki tos gatavoja gan individuāli mājās, gan nelielos uzņēmumos – arteļos plašākai ražošanai un tirdzniecībai.

Veikalos pat bija pieejami speciāli šim veidošanas procesam paredzēti kartīšu komplekti kopā ar piegrieztņu paraugiem, kas liecina, ka arī šajā laikā ir bijis pieprasījums pēc ērtām sagatavēm radošām mākslinieciskām izpausmēm.

Spādes dzimtas servīze

Tuvojas Lieldienas, un, gatavojoties svētkiem, bieži apdomājam, kādos traukos tiks pasniegts svētku ēdiens.

Ventspils muzeja krājums var lepoties ar skaistu aptuveni simts gadus vecu kafijas – tējas servīzi, kas likta galdā svētkos latviešu jūrnieka, kara flotes virsnieka, Latvijas Jūras krastu aizsardzības eskadras komandiera (1931—1938), Latvijas Kara flotes komandiera un pirmā latviešu tautības admirāļa Teodora Spādes ģimenē.

Reklāma
Reklāma

Kad T. Spādes radiniece muzejam uzdāvināja servīzi, tā nebija saglabājusies pilnā komplektācijā, tā kā piedzīvojusi dažādus vēstures līkločus. Muzeja krājuma fotokolekcijā savukārt glabājas fotogrāfijas kopija, kurā redzamas Teodora Spādes mātes Annas 80 gadu jubilejas svinības 1931. gadā Ventspilī, Užavas ielā 11.

Uz mielastu ieradies arī slavenais ventspilnieks, un uz svinību galda redzama muzeja krājumā esošā servīze.

Servīzes traukiem nav ražotāja marķējums, bet muzeja darbinieki izpētes gaitā, salīdzinot citu servīžu formas, konstatējuši iespējamo ražotāju un izgatavošanas laiku. Servīze, visticamāk, izgatavota M. S. Kuzņecova sabiedrības porcelāna un fajansa fabrikā laikā no 1887. – 1915. gadam.

Raiņa šokolādīte

Rakstnieka Herberta Dorbes muzejā glabājas ne tikai manuskripti, bet arī kāda neparasta lieta – neliela šokolādīte no 20. gs. 20. gadiem. Kāds šokolādei sakars ar literatūru?

1927. gadā Ventspilī viesojās Rainis, lai piedalītos šejienes Raiņa kluba rīkotajos Strādnieku kultūras svētkos. Par to saglabājušās divas liecības – ziņojums 1927. gada 18. jūlija laikrakstā “Pēdējā brīdī”, un pēc vairākiem gadu desmitiem, rakstnieka Herberta Dorbes atmiņas, kas publicētas laikrakstā “Brīvā Venta”, 1959. gada 12. septembrī.

Ventspils Raiņa klubs rīkojis kultūras svētkus un uzaicinājis ciemos Raini, kurš svētku atklāšanā Rainis runāja par kultūras lomu, par garīgās attīstības lielo nozīmi tautu dzīvē.

“Nekad neesmu varējis justies ērti satiksmē ar augstu amatu nesējiem. Taču pēc iepazīšanās ar Raini, bija zudis viss līdzīgos gadījumos parastais oficiālais stīvums. Tiešām, no šīs sastapšanās man bija jāsecina, ka

neiespējami saistīt Raiņa personību ar kādu oficiāla amata etiķeti.

Un, kad viņš tūdaļ savaldzināja manu mazo meitu, kura pirms tam platām acīm viņu kā brīnumu bija vērojusi, bet nu viņa klēpī jutās apskaužami labi, tad viņā nebija nekas vairs no atbildīgā izglītības resora vadītāja, bet vienīgi dzejnieks un lielais bērnu draugs,” atcerējās Herberts Dorbe.

Dzejnieks stāsta, ka vakarā Rainis apjautājies pēc mazās, taču viņa “ar lielām sirdssāpēm un raudām palikusi gultā, jo bija jau vēls vakars”.

Rainis mazo pažēlojis un lūdzis nodot meitiņai mazu šokolādes tāfelīti.

Aizkustinoši šķiet tas, ka Dorbes meitiņa šī sveiciena saldumu izbaudīja, šokolādi neaiztiekot, jo pirms dažiem gadiem tika veikta šokolādes iepakojuma restaurācija un pats atmiņām bagātais saldums (iespējams, vecākā šokolāde Latvijas muzejos, – 93 gadi!), lai nebojātu papīru, tika aizvietots ar atbilstošas formas kartona modeli un ievietots atsevišķi.

PSRS pirmās stereo radiolas priekštece

Liepājas muzeja krājumā atrodas Rīgas Radio rūpnīcā (RRR) 1964. gadā izlaista radiola “Simfonija Stereo”, kas ir pirmās stereo radiolas PSRS priekštece. Tā ārējā izskata jeb dizaina autors ir izcils Latvijas dizainers, mākslinieks, skolotājs Ādolfs Irbītis (1910 – 1983).

“Simfonija” 20. gs. 60. gados skaitījās augstākās klases stereo radiola.

Tās korpuss ir no koka, kas balstās uz četrām kājām. Priekšpusē regulēšanas panelis ar divām regulēšanas ripām (rokturiem), septiņu diapazonu (garie viļņi, vidējie viļņi un īsie viļņi, kas sadalās sīkāk) uztveršanas skalām un režīmu pārslēgšanas taustiņiem.

Uztvērējam ir 17 lampu shēma ar superheterodīna slēgumu, grozāma magnētiskā antena garo un vidējo viļņu uztveršanai. Ultra īsos viļņus (UĪV) iespējams uztvert ar stereodekoderu, ko rūpnīcā montēja atsevišķi. Radiolai ir automātiskā frekvences skaņošanas sistēma, darbojas ar īpašu elektromotoriņu.

Augšpusē zem paceļama vāciņa ir skaņuplašu atskaņotājiekārta. To iespējams iestādīt uz kādu no četriem skaņuplates diska griešanās ātrumu režīmiem. Atskaņošanas režīms – mono vai stereo.

Aizmugurē ir ligzdas ārējās antenas, zemējuma, divu skaļruņu bloku jeb akustisko sistēmu un magnetofona pieslēgšanai. Akustiskās sistēmas sastāv no diviem atsevišķiem blokiem koka ietvarā, kuros ievietoti divi augstfrekvences un divi vidējo frekvenču skaļruņi, kas saslēgti virknē.

Barošana: maiņstrāvas tīkls, izmēri: 185 x 34,5 x 28,5 cm, svars 20 kg. Pārdošanas cena izlaišanas brīdī bija 333,50 rubļi.

Korpusa krāsa pirmajiem modeļiem bija melni pulēta, vēlākajiem – sarkani brūna.

1967. gadā, trīs gadus pēc “Simfonija Stereo” ražošanas sākuma, tika izlaista jauna stereofoniska radiola “Simfonija 2”, kurā stereodekoders jau tika ierīkots ražošanas sākumā.

Vēl pēc četriem gadiem – 1971. gadā – tika radīta radiola “Simfonija 003”, kas arī atrodas muzeja krājumā. Abas radiolas (“Simfonija Stereo” un “Simfonija 003”) iegūtas 2007. gada 24. augustā no Liepājas radiotehnikas kolekcionāra Ata Brikmaņa