Muzeju krātuvēs neatklātas paliek milzu vērtības 0
Runājoties ar pētniekiem, nereti gadās dzirdēt par jauniem, interesantiem pētījumiem. Tā jau pirms vairākiem gadiem uzzināju priecīgu vēsti, ka tiek restaurēta un gatavota izdošanai Raiņa un Aspazijas savstarpējā sarakste 35 gadu garumā – no abu iepazīšanās līdz nāvei. Turklāt tās bija iecerēts papildināt ar izsmeļošiem komentāriem un sastatīt tā, lai būtu lasāma vēstule pret vēstuli, pēc iespējas pilnīgāk izjūtot laikmeta notikumus un abu dzejnieku attiecību peripetijas.
Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) krātuvē glabājas pavisam 2499 vēstules latviešu, vācu un krievu valodā, un jau 2009. gadā šīs vēstules kļuva par vienu no pirmajiem četriem ierakstiem UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. Pirmais sējums tika sagatavots izdošanai, diemžēl tā arī palicis manuskripta formātā.
“Tas nav mūsu vienīgais projekts, kas apstājies,” saka RMM direktore Ilze Knoka. “Tieši tāpat stāv Latvijas Mūzikas leksikons, kurā ieguldīts vairāku gadu darbs, un noveco ar katru jaunu koncertu, kur nu vēl ar katru jaunu, uzlecošu zvaigzni – mūziķi un katru šīs jomas pārstāvi, kuru aizvadām mūžībā.” Esot mēģināts Mūzikas leksikonu izdot digitālā formātā, kas šķietami sanāk lētāk, taču “arī tam nepieciešami tehniski un tehnoloģiski ieguldījumi, kurus nevaram atļauties”, ko Ilze Knoka.
Viņa pārliecināta – apstākļos, kad vienīgās norādes muzeja darbībai no KM Muzeju un vizuālās mākslas nodaļas ir tas, cik lieliem katru gadu jābūt pašu ieņēmumiem, turklāt lielākā daļa speciālistu strādā nepilnu slodzi, muzeja direktors nemaz nevar atļauties mudināt darbiniekus uz pētniecību, kuras rezultātu publicēšana turklāt nav prognozējama.
“Ja nauda būtu vismaz proporcionāli vajadzībām, tad dabiski veidotos sadarbības ķēde, kurā muzejs spēj mūsdienīgi un atbilstoši kataloģizēt savus krājumus, institūtu pētnieki – pētīt to saturu, savukārt izdevniecība – sagatavot izdošanai pētnieku paveikto.”
Jau jūlijā bija plānots padarīt pieejamu Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogu, tomēr saistītā projektā radušos tehnisku problēmu dēļ valsts aģentūra “Kultūras informācijas sistēmas” termiņu pagarinājusi līdz nākamā gada martam. Ilze Knoka gan teic: pat neraugoties uz to, ka samazināto slodžu dēļ ir neticami grūti izpildīt ik gadus digitalizējamo priekšmetu normatīvus, vajadzēs vēl ļoti daudz laika, lai visu muzeju krājumi būtu digitāli meklējami.
Izdod, cik var
Neraugoties uz milzīgo darba apjomu un nelielo speciālistu skaitu, pētniecības darbs muzejos un bibliotēkās tomēr notiek. RMM, gluži tāpat kā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, ik gadus rīko darbinieku lasījumus un pēc tiem publicē referātus – RMM gan tikai savā mājas lapā, taču pieejamību tas nemazina.
Apgāds “Pils”, kas agrāk darbojās RMM paspārnē un regulāri izdeva vērtīgus pētījumus labā poligrāfiskajā kvalitātē, pēc izmaiņām likumā par muzejiem kļuvis par Rakstnieku muzeju biedrības “Pils” sastāvdaļu un darbojas brīvprātīgo darba režīmā līdztekus tiešajiem pienākumiem. “Viena grāmata gadā – tā ir apmēram mūsu spēju robeža,” saka Memoriālo muzeju apvienības direktore Rita Meinerte. “Nesen iznāca Zanes Gailītes pētījums par mūzikas dzīvi Liepājā “Laika sijātas skaņas. Liepāja”, patlaban gatavojam Jāņa Akuratera kopotos rakstus.”
Nedaudz lielāka izdevumu intensitāte ir Latvijas Universitātes Akadēmiskajai bibliotēkai (LUAB), tomēr tās direktore Venta Kocere aizrāda, ka dziļš pētījums prasa vismaz piecu, nereti septiņu, bet grāmatu vai periodikas rādītājs – pat desmit gadu darbu: “Ir izdevumi, ar ko varam patiesi lepoties, piemēram, pērn iznākušais pētījums par Harkovas latviešiem. Šogad ceram prezentēt ļoti apjomīgu un arī vizuāli krāšņu grāmatu, ko gatavo Aija Taimiņa. Tas ir gandrīz sešus gadus tapis pētījums par to, kādi atmiņu albumi glabājas mūsu krātuvē.” Turklāt ciešā sazobē ar LUAB esošo J. Misiņa bibliotēku top literatūrzinātnieces Andas Kubuliņas sagatavotie un apgāda “Zinātne” izdotie Edvarta Virzas kopotie raksti. Šogad apgādā “Zinātne” iznākušas arī vairākas monogrāfijas, tostarp Veras Vāveres pētījums par Viktoru Eglīti un Jānim Klīdzējam veltītais Ilonas Salcevičas darbs “Saucējs”. Tomēr Ilze Knoka norāda – RMM krājumos ir vēl ļoti daudz neizmantotu un līdz galam neizpētītu materiālu, kas varētu veidot pamatu ne vien monogrāfijām, bet arī piemirstu autoru kopotajiem rakstiem.
Veiksmes stāsts
Līdzās daudzajiem skumjajiem stāstiem par sagatavotiem un neizdotiem pētījumiem ir arī kāds veiksmes stāsts, proti – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ilggadējā sadarbība ar apgādu “Neputns”, kurā iznākuši daudzi brīnišķīgi izstāžu katalogi un monogrāfijas. Apgāda vadītāja, mākslas zinātniece Laima Slava, jautāta, kādēļ mākslas zinātniekiem tik labi izdodas, teic – viss atkarīgs no pieprasījuma un piedāvājuma:
“Protams, patlaban muzeju speciālistiem trūkst laika pētniecībai – tā ir milzīga problēma. Taču īsts zinātnieks nemaz nevar nepētīt, un kuram tad vēl muzeju krājumi vieglāk pieejami un labāk zināmi nekā pašiem muzeju darbiniekiem? Būdama mākslas zinātniece, nodibināju apgādu, un mums ar kolēģiem, kuri strādā muzejā, saglabājusies vienota izpratne par to, kas nepieciešams.”
Laima Slava atzīst, ka visgrūtāk ir atrast naudu, par ko grāmatas izdot, īpaši ņemot vērā, ka mākslas izdevumiem nepieciešama īpaši augsta mākslinieciskā apdare un poligrāfiskā kvalitāte: “Valsts kultūrkapitāla fonds palīdz, cik var, taču visam iedot naudu viņi nespēj. Tādēļ īpaši pēdējā laikā esam ļoti pateicīgi par palīdzību Jānim Zuzānam – patlaban ar finansiālu atbalstu top apjomīgs izdevums par Ģedertu Eliasu, kurā viņš parādās gluži jaunā gaismā, – to atvērsim septembra sākumā, neilgi pirms mākslinieka 125. dzimšanas dienas. Arī svaigi iznākušo Arņa Radiņa grāmatu “Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē” atbalstījis Jānis Zuzāns, tāpat šobrīd strādājam pie Ugas Skulmes apjomīgajiem memuāriem un albuma divās daļās. Ļoti priecājāmies par Kocēnu pagasta atbalstu grāmatai par vienu no mūsu pirmajiem māksliniekiem Jāni Rozi – tas ir viens no skaistākajiem piemēriem, kad pašvaldība atbalsta izdevumu par savu novadnieku.”
