“Mana sirds vienmēr ir sadalīta.” Lorija Vuda par to, kas ceļ spārnos 0
Neaizmirst piecīšu laiku
Kupls matu vilnis un dziļš acu skatiens, mīļš smaids un sirsnība. Satiekoties uzreiz pazīstu – tā ir Lorija Vuda, leģendāro “Čikāgas piecīšu” simpātiskā soliste. Puķainā koncertkleita gan noglabāta dziļi skapī. Nu jau daudzus gadus viņa vada korus, māca Ventspils un Rīgas bērniem dziedāt, ir talantīga kordiriģente. Lorija Cinkusa nesen svinēja īpašus svētkus – oktobrī apritēja apaļi 20 gadi, kopš viņa dzīvo Latvijā. Lorija stāsta par to, kur gūst spēku un prieku, kādas ir viņas dzīves vērtības.
Čikāgas piecīšu laiks man sākās 1986. gadā. Tas bija īpašs un pat privileģēts laiks. Zināju piecīšus kā brīnišķīgu ansambli, draugu grupu. Armands Birkens bija sens mūsu ģimenes draugs, bijām gandrīz radi – viņa māsas krustmāte bija mana radiniece. Armands zināja, kā es dziedu, kādreiz sadziedājāmies draudzenes kāzās.
Reiz grupas soliste Janīna Ankipāne netika uz kādu nozīmīgu koncertu, tāpēc uzaicināja mani. Tā arī paliku. Mans ceļš ar piecīšiem šad tad pašķīries, pēc tam atkal saplūdis. Tā ir kā mūža draudzība.
Daudzi mani atceras puķainās kleitiņas dēļ. Es mēdzu jokot, ka kleita bija daudz slavenāka par mani pašu. Tomēr es nepamostos ar piecīšu dziesmām uz lūpām, nedziedu tās koncertos vai pie galda. Es negribu šīs dziesmas deldēt. Turklāt šajos gados man ir bijusi iespēja nopietni attīstīt citas muzikālās intereses. Arī ansamblis jau pensionējies, tāpēc kopā dziedāšanas iespējas ir retas.
Turklāt kopš piecīšu ziedu laikiem Latvijā paspējušas izaugt paaudzes, kas šādu grupu nemaz nezina, neatceras.
