Mūzika Rīgas Domā un Trokšņu ielā. Kas paliek pāri no pandēmijas laika kultūras? 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kas paliek pāri no pandēmijas laika kultūras tad, kad 1997. gada ierakstā iepazīta viena no visu laiku ne tikai apjomīgākajām, bet arī izcilākajām latviešu teātra izrādēm – Pētera Krilova iestudētie Fjodora Dostojevska “Brāļi Karamazovi” ar Regnāru Vaivaru, Ģirtu Ēci, Artūru Skrastiņu un vēl citiem?
Plašs tiešsaistes un tiešraides muzikālo pasākumu klāsts, no kura aizvadītajā nedēļā jāizceļ kaut vai tikai divi notikumi – ērģelnieka Aigara Reiņa uzstāšanās Rīgas Domā un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra jaunākā kamermūzikas programma, kur pūtēju kvintets kopā ar Agnesi Egliņu apdzīvoja Lielo ģildi, taču, ja runājam par Vecrīgu, skaniskus iespaidus pirmām kārtām sniedza par Trokšņu ielu.
Turpretī saistībā ar ērģeļmūzikas koncertiem, kur Vitai Kalnciemai tagad sekojis Aigars Reinis, jāizsaka minējums, ka tieši Rīgas Domā ierakstītie un nofilmētie koncerti kļūs par būtisku sastāvdaļu pandēmijas perioda dokumentācijā – latviešu mūzikas programma atbalso laika garu, bet izdevība redzēt solista uzstāšanos tuvplānā (un te atkal jāpiemin arī asistentes – šajā gadījumā Jolantas Barinskas – veikums) dod vērtīgu iespēju uzzināt, kādas tieši ir Rīgas Doma ērģeles un to izmantojums 2020. gada pavasarī.
Tātad – “Latvijas Radio 3” “Klasikas” cikla “Viens pats studijā” jaunākais koncerts žurnālistes Rūtas Paulas vadībā 11. maijā noritēja Doma katedrālē, un šim priekšnesumam Aigars Reinis bija izvēlējies gan mūsdienu klasiķus – Paulu Dambi, Pēteri Vasku, Rihardu Dubru –, gan senākus meistarus Alfrēda Kalniņa personā, taču programmas centrā – Madaras Pētersones jaundarbs “Time stay, we go”, kas pagājušajā gadā uzvarēja Karla Orfa konkursā un tagad nonācis līdz pirmatskaņojumam Latvijā.
Vācu žūrijas vērtējums nepārsteidz, jo skaņdarbs patiešām pārliecina ar izteiksmes līdzekļu kompleksitāti, muzikālo ideju mērķtiecīgu attīstību un tādu harmonisko, ritma un faktūras variāciju gammu, kas izklausās valdzinoši tieši ar ērģelēm. Aigars Reinis šo valdzinājumu arī pienācīgi atklāja, un jācer, ka Madaras Pētersones darbu pamanīs vēl citi interpreti, ieraugot tajā atšķirīgas tembrālās krāsas.
Arī citas koncertā dzirdamās partitūras izcēlās ar plašāku muzikālās domas izvērsumu un kontrastaināku tematisko uzbūvi, kas vienlaikus parādīja četru dažādu komponistu radošās individualitātes. No šiem opusiem regulāri spēlē Paula Dambja “Toccata alla Fantasia”, arī Riharda Dubras “Tokāta” Do mažorā un Pētera Vaska “Viatore” repertuārā nav nekāds retums, toties Alfrēda Kalniņa “Pastorāles” Sol mažorā ne tikai liriskie, bet arī dramatiskie vaibsti gan bija zināms pārsteigums.
Turpat jāteic, ka Aigara Reiņa veidotās interpretācijas daudzkārt arī izklausījās stipri dramatiskas, solistam pievēršot uzmanību ar tembrāli dinamiskiem kāpinājumiem, saasinātiem kontrastiem un emocionāli nervozām atklāsmēm.
Protams, tikai emociju sfērā, jo skaidrs, ka Rīgas Doma muzikālā vadītāja amatā esošais ērģelnieks lieliski zināja arī to, kā uzturēt skaņuraksta precizitāti un skaidrību.
Un šajā kontekstā savdabīgi, ka krāšņākus muzikālos gleznojumus varēja gaidīt tieši koncerta finālā ar Riharda Dubras “Tokātu”, taču Aigars Reinis gāja atšķirīgu ceļu – un tāds acīmredzot ir viņa skatījums.
Pianisti Agnesi Egliņu nekāda epidēmija tik viegli vis neapstādinās. Viņa uzstājas tiešsaistes solokoncertos, muzicē kameransambļa sastāvā un piedalās arī “Kvadrifrona” īstenotajā “Dekamerona” lasījumā ar daudzsološu pieteikumu “Kāds pikants stāstiņš par mūķenēm un viņu mīļākajiem”.
12. maija koncertā Džovanni Bokačo pasaules redzējumam vistuvākais bija Žana Fransē 1947. gada opusa “Galanto randiņu laiks” vitālais, aizrautīgais un neslēpti satīriskais raksturs, taču pro-grammā, protams, netrūka arī citu noskaņu, arī citu radošo stilu un estētisko paradigmu.
To vidū par pašu konsekventāko un avangardiskāko jāsauc Gundegas Šmites jaunā versija kamerdarbam “Trok-šņu iela” – sonoru efektu piepildītā partitūra – daudzējādā ziņā patiešām definējama kā “trokšņu mūzikas” paraugs (ja reiz piemin frančus ar programmā iekļauto An-drē Žolivē, tad tuvāks līdzinieks šeit drīzāk būtu otrs apvienības “Jaunā Francija” pārstāvis Pjērs Šefērs, bet no latviešiem – Gundaris Pone ar opusā “Meistara Jāņa pasaule” sniegto Vecrīgas atainojumu).
Taču, tāpat kā Ponem, arī Gundegai Šmitei līdztekus akustiskiem atradumiem aktuāls ir semantisks vēstījums, izjūtu un asociāciju gamma, un šai ziņā “Trokšņu iela” izklausījās visnotaļ pievilcīga.
Līdzās flautai un klavierēm rakstītās Andrē Žolivē “Lina dziesmas” piesātinātai un dramatiskai atklāsmei 12. maija koncerts bija iespēja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pūtēju kvintetam (flautiste Maija Zandberga, obojists Egils Upatnieks, klarnetists Mārtiņš Circenis, fagotists Jānis Semjonovs un mežradznieks Artūrs Šults) un Agnesei Egliņai apliecināt savu virtuozitāti un meistarību dažādos stilos.
Un to viņi arī paveica visa koncerta gaitā – ne tikai latviešu laikmetīgajā mūzikā un franču autoru trauksmainajā skaņurakstā, bet arī klasisku vērtību interpretācijā, kur Ludviga van Bēthovena 16. opusa kvinteta atskaņojums vēstīja par satura dziļumu un jūtu grāciju. Tā ir vislabākā cerība uz koncertiem arī klātienē.
