Mūziķu atmiņas par diviem meistariem 0
“Rudens kamermūzikas festivāla” piekto un priekšpēdējo programmu “Brāmss iedvesmo Plakidi” Mazās ģildes publika sagaidīja 2017. gada 18. oktobrī.
Pēc divām dienām izskanēja arī noslēguma koncerts, taču jau līdz tam bija skaidrs, ka šīgada festivāls ir izdevies – tomēr, lai arī cik ļoti priecēja Korīna Belča, Diāna Ketlere, Baiba Skride un Vineta Sareika ar saviem domubiedriem, tieši Brāmsam un Plakidim veltīto programmu daudzi uztvēra kā vispersoniskāko un vissirsnīgāko. Johannesam Brāmsam bija lemts 64 gadus ilgs mūžs. Pētera Plakida dzīve noslēdzās viņa 70. jubilejas gadā. Līdz ar to koncerta pieteikums vēstīja: “Godinot, atminoties un arī suminot Pēteri Plakidi, šajā koncertā uz skatuves tiekas spilgti mūziķi, lai spēlētu meistaram tik mīļo Brāmsu un viņa paša leģendāro “Veltījumu Brāmsam”, un no jauna iemirdzēties ļautu arī dažai labai retāk dzirdētai komponista vokālās kamermūzikas pērlei.” Turpretī otra motivācija apmeklēt koncertu – iespēja dzirdēt latviešu mūzikas klasiķim veltītos jaundarbus, ko radījuši Līga Celma-Kursiete, Gundega Šmite, Edgars Raginskis un Imants Zemzaris.
Uzreiz jāteic, ka viens no solījumiem patiešām apstiprinājās – mūziķu sniegums nudien bija spilgts, Egīla Šēgera, Gunas Šnē un Agneses Egliņas spēlētajā Johannesa Brāmsa trio klarnetei, čellam un klavierēm ļaujot iedziļināties ne tikai romantisko emociju gammā, bet arī mūzikas konceptuālajā vēstījumā, tās metafiziskajās dimensijās. Interpreti muzicēja saliedēti un prasmīgi arī latviešu komponistu darbu atskaņojumos, taču jau pats koncerta sākums uzskatāmi atklāja viņu dotības. Ar priekšnesuma izteiksmību un gaumes izjūtu uzmanību pievērsa čelliste Guna Šnē, Egīla Šēfera brīnišķīgais un neskaitāmu nianšu caurstrāvotais klarnetes tonis jau sen kļuvis par vispārzināmu vērtību, turpretī Agneses Egliņas klavierspēle līdzās precīzām un noteiktām dramaturģiskās arhitektonikas struktūrām gan Brāmsa, gan Plakida un citu komponistu skaņdarbu lasījumos krāšņi iedzīvināja ne tikai versmainu dramatismu, bet arī plastisku un daudzveidīgu liriku. Žēl tikai, ka Mazā ģilde nebija piemērotākā vieta šādu interpretāciju uztverei, akustikas apstākļiem pārlieku izceļot klavieres un šalcošajā skaņu telpā mākslīgi sadalot ansambļa kopainu, bet Lielajā ģildē savukārt būtu atkal citas problēmas.
Neesmu drošs, vai tieši “Trīs Māra Čaklā dzejoļi” pieder mazāk zināmajai Plakida daiļrades daļai – tad jau drīzāk varētu klausītājiem atgādināt par “Trim Ojāra Vācieša dzejoļiem” vai ciklu “Trejžuburis”. Taču Māra Čaklā iedvesmotais vokālais cikls programmā iekļāvās lieliski, apliecinot Plakida spēju viņa izvēlēto dzejas rindu muzikālajām atklāsmēm piešķirt sevišķu psiholoģisku spriegumu un mākslinieciskā piepildījuma spēku, turklāt šajā kontekstā vēl jo vairāk uzrunāja cikla otrā daļa “Auseklis” – lai arī latviešu dzejnieks dzīvoja vienā laikā ar Brāmsu, šķiet, ka viņa personība un liktenis daudz tiešāk sasaucas ar pašu Plakidi. Nav šaubu, ka Ieva Parša šīs mūzikas saturu uztvēra pienācīgi, tomēr koncerta laikā arī kļuva skaidrs, cik Plakida vokālās partitūras patiesībā ir sarežģītas, un noslēpt dziedājuma nepilnības ar papildu dramatismu nekādi neizdevās.
Koncerta otrajā daļā Ievas Paršas veikumam par labu nāca pieklusinātāki teatrāli afekti, un solistes priekšnesums Līgas Celmas-Kursietes jaundarbā “Saule viz un viz” balsij, klarnetei, čellam un klavierēm, Imanta Zemzara partitūrā “Mēness gaita” tam pašam sastāvam un Edgara Raginska opusā “Pelēks peļu paladziņš” balsij un klavierēm valdzināja ar tembrālu kolorītu un izsmalcinātām gaismēnām. Klāt pievienojās trijiem instrumentālistiem adresētie skaņdarbi – Raginska “Vēl viena romantiskā mūzika” un Gundegas Šmites “Veltījums Plakidim”, kopējam rezultātam iezīmējoties ar vērā ņemamām profesionālām kvalitātēm. Un ne jau tikai no kompozīcijas tehnikas viedokļa vien, ne jau tikai tādēļ, ka “Vēl vienas romantiskās mūzikas” skaņurakstā bija vērojamas trāpīgas atsauces uz Plakida stilu un motīviem. Turpretī “Veltījumā Plakidim” Gundega Šmite tikpat asprātīgi atgādināja par komponista grieķiskajām saknēm – opusu “Saule viz un viz” un “Mēness gaita” pretstatījumus un paralēles uztvēru kā simbolisku liecību Plakida personības un daiļrades daudzslāņainībai un daudznozīmībai, un līdzīgu iespaidu raisīja abi Raginska emocionāli atšķirīgie darbi. Atliek vien pieminēt, ka ikkatrs no koncertā dzirdētajiem jaundarbiem pelnījis vismaz otru atskaņojumu, tomēr vistuvāk pārlaicīga skaistuma atklāsmei bija nonācis Imants Zemzaris.
Skaidrs arī tas, kādēļ interpreti nolēma koncertu noslēgt ar Plakida “Veltījumu Brāmsam” klarnetei, čellam un klavierēm – šajā komponista sarunā ar pagātnes meistariem viņa humora izjūta uzplaiksnī īpaši aizrautīgi un pārgalvīgi. Un atkal jāpiebilst – žēl, ka Rīgā tik grūti atrast Dzintaru koncertzālei līdzvērtīgu vietu kamermūzikas programmām – ja reiz vēl nav uzcelta jaunā koncertzāle, tad vismaz Vāgnera zāli un Melngalvju namu nevajadzētu pamest novārtā.
