Ivars Ijabs: Nav laika vīkšīties 1
Pagājušā gada nogalē Eiropas Savienība beidzot tika pie visām amatpersonām un institūcijām, kas tai nepieciešamas normālam darbam. Sāka strādāt 28 dalībvalstu ievēlētais parlaments – tā darbs pašlaik pakāpeniski uzņem apgriezienus. Tika iecelta arī ES Padomes un Eiropas Centrālās bankas vadība. Visbeidzot, gada nogalē beidzot noskaidrojās arī “Brexit” liktenis – pēc vairāk nekā trīs gadu sajukuma briti galu galā izstāsies no ES janvāra beigās. Varētu domāt, ka tagad ir laiks atelpai un ikdienas darbam ierastajā rutīnas režīmā.
Tomēr šāda izjūta ir maldinoša. Latvijas intereses Eiropas Savienībā neprasa kokainu turēšanos pie ierastā. Tā prasa spēju paredzēt virzienu, kurā lielais ES kuģis dosies tuvākajā laikā. ES nosaka jaunas prioritātes, un 2020. gads te būs daudzējādā ziņā izšķirīgs.
Tādēļ mums nav laika ilgi vīkšīties, lai panāktu, ka jauno ES pārmaiņu vējš pūstu arī Latvijas burās.
Manuprāt, daudzas no ES tuvākās nākotnes problēmām un izaicinājumiem nerod gana aktīvu reakciju mūsu pašmāju politiskajās debatēs. Tas var būt liktenīgi, ja nespēsim laikus izprast pārmaiņas, paredzēt un plānot savus nākamos soļus. Es šeit minēšu tikai dažus, svarīgākos Eiropas procesus, kas tikai pieņemsies spēkā 2020. gadā.
Vispirms, Eiropa ir apzinājusies savu atpalicību ražošanā un tehnoloģijās iepretim ASV un Ķīnai, kā arī no tā izrietošos riskus mūsu kopējai drošībai. Eiropas valstis ir samērā vieglprātīgi izturējušās pret faktu, ka amerikāņi un ķīnieši uzpērk eiropiešu uzņēmumus un tehnoloģijas, tādā veidā vājinot ES nākotnes attīstības izredzes.
Tādēļ tuvākajā nākotnē mēs daudz dzirdēsim par Eiropas industriālo politiku, atbalstu eiropiešu lielajiem uzņēmumiem – “čempioniem” globālajā konkurences cīņā – un par “tehnoloģisko suverenitāti”.
Briti kā galvenie brīvā tirgus un liberālās ekonomikas aizstāvji būs no ES prom, tādēļ te pieaugs Vācijas un Francijas loma.
Te ir likumsakarīgs jautājums: kā šī jaunā akcentu maiņa varētu tikt izmantota par labu arī Latvijas ražotājiem un ekonomikai kopumā?
Otrkārt, ieguvēji būs tie, kas Eiropas Komisijas noteikto zaļo kursu uztvers nopietni – kā iespēju, nevis kā no augšas uzspiestu apgrūtinājumu. Klimata krīze būs tēma visos politikas segmentos – gan ar jauniem ierobežojumiem piesārņojuma jomā, gan ES ārējā tirdzniecībā, gan ar investīciju programmām zaļajā ekonomikā. Latvija laimīgā kārtā ir piemērota vieta zaļās enerģijas ražošanai; mēs arī neesam atkarīgi no akmeņogļu elektrostacijām kā, teiksim, galvenie “klimata skeptiķi” Polijā, kuri pašlaik pretendē uz milzu kompensāciju par atteikšanos no oglēm enerģijas ražošanai.
Tādēļ Latvijai būs jāpieņem lēmums: vai klausīties sazvērestības teorijas par klimata politikas nepareizību un palikt zaudētājos, vai izmantot zaļo kursu kā iespēju savas ekonomikas attīstībai.
Treškārt, ir labi saprotama un pareiza dažu Eiropas valstu vēlme veidot jaunu ES kopīgu ārpolitiku. Laikā, kad ASV kā starptautiskās kārtības galvenais garants arvien biežāk tiek apšaubīts, kad autoritāras valstis sevi piesaka ar avantūrām, Eiropas vienotībai ir milzu vērtība.
Tomēr jebkādi plāni par ES kopējo ārpolitiku, vispirms Krievijas virzienā, nevar tikt kaldināti uz Austrumeiropas valstu drošības interešu rēķina. Par to mums ir jārunā nevis kā nicīgiem un mūždien aizvainotiem eiroskeptiķiem, bet gan kā Eiropas pamatvērtību un integrācijas aizstāvjiem.
2020. gads nesīs vēl virkni citu problēmu, kuras arī prasa tālredzību un izpratni.
Pēc formālā “Brexit” janvāra beigās savdabīgs “Brexit 2” tikai sāksies.
Proti, Lielbritānijas izstāšanās līgums paredz tirdzniecības līgumu noslēgšanu līdz gada beigām – un tas savukārt jau šodien daudziem šķiet pilnīgi nereāli.
Eiropai neizdosies izvairīties arī no Irānas krīzes sekām. Lai ko arī domātu par amerikāņiem, eiropiešu ierastā pielabināšanās stratēģija turpmāk vairs nebūs iespējama. Par visām šīm lietām šogad mūs sagaida karstas debates Eiropas Parlamentā, aizstāvot Latvijas intereses un veidojot Eiropas kopīgo nākotni. Taču arī pašu mājās plānot turpmāko rīcību nebūt nav par agru.
