Egils Līcītis: Cīnās tie, kas pastāvīgi notur geju un lesbiešu tiesību fronti un gaidīja Latvijā veselu bēgļu bangladešu 4
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pieklājīgi izsakoties, varenās Amerikas Savienotās Valstis ir destabilizētas, atrodas pusizjauktā stāvoklī, un aiz okeāna nav vairs “ollrait”. It kā kāds neredzams spēks saskaldījis Amerikas apdzīvotājus uz pusēm, salaidis matos baltos ar melnajiem, kreisi noskaņotos amerikāņus ar prezidenta Donalda Trampa piekritējiem.
Rasu pretstatījums ASV bijis mūžīgi verdošais katls, taču šobrīd, prezidenta vēlēšanu gadā, jenkiju zemē ir nemierīgi arī tāpēc, ka daudziem liekas, ka jādara maksimāli iespējamais, lai dabūtu ārā no Baltā nama nīstamo vīru, visai dulburīgo konservatīvo sarkanmati Trampu, vietā liekot demokrātu kandidātu ar sirmiem deniņiem un stiklainu acu skatienu.
Kā dzirkstele masu nekārtību uzliesmojumam kalpoja vardarbīgu balto policistu paveiktais Mineapolisā – afroamerikāņa Džordža Floida nosmacēšana, aizturēšanas brīdī spiežot ar celi uz elpvadiem. Kā raksta mūsu informatīvie portāli, šis agrāk pieckārt tiesātais (toskait par bruņotu laupīšanu, turot ieroci pie grūtnieces vēdera) “maigais milzis” gribējis mainīt savu līdzšinējo nekārtīgo dzīvi.
Darbabiedri Floidu atceras kā cilvēku, kurš nav spējīgs mušai pāri nodarīt, kurš visus valdzinājis ar smaidu un bijis gatavs katru apskaut. Šī slava vēl nav nekas, salīdzinot ar cīņā saucējam Če Gevaram līdzīgo pielūgsmi, kāda sagaidījusi Floidu pēc nāves, nu jau zelta zārkā guldītu dzimtās zemes smiltājā.
Protestēdami pret “kruķu” brutalitāti un sabiedrībā joprojām valdošo baltās rases pārākuma apziņu, augstu pār galvām pacēluši saukli “Black Lives Matter” (“Melnās dzīvības svarīgas”) un spiezdami baltos amerikāņus krist ceļos un lūgt piedošanu par bezgalīgiem paverdzināšanas gadiem, dienām ilgi demonstrācijās maršē viņa melnie brāļi un baltie domubiedri, kas jūtas morāli atbildīgi, ka melnīši ir pārsvarā trūcīgi cilvēki, kuri nav izrāvušies no zemu ienākumu slazda, un viņu tāltālie senči bijuši plantāciju vergi.
Kad Amerikas lielpilsētu ielās iedegas spuldzes, satumstot naktij, neona veikalu reklāmu apgaismotās ielās un avēnijās parādās cita protestētāju kategorija. Viņi, skumdami par Floida pāragro nāvi, dauza skatlogus, lien supermārketos un mazās bodītēs, tiekdamies paķert pa rokai gadījušās mantas.
No ēdienveikaliem paņemamas delikateses līdz šim vienkāršam, pieticīgam ģimenes vakariņu galdam. No unīša drēbju nodaļas noder smalkāka izejamā kārta un “Nike” sporta apavi, bet elektrotehnikas stendā dabūjamas lietas dzīvokļa apskaņošanai, interjera labiekārtošanai.
Pulksteņu vitrīnā tikšķošie laikrāži ir iepriecinājums pašam ņēmējam, kā arī lai zinātu, kad sākas un beidzas noteiktā komandantstunda. Laupītāji esot neattīrīti notekūdeņi, kas noplūduši no galvenās, tīrās pamatstraumes – tā mierina ASV brīvā prese, bet visus, kam dārga dzīvība, mantība un īpašums, maķenīt uztrauc pēkšņi iznirušās prasības likvidēt policiju ASV teritorijā kā šķiru.
Ar vai bez pārmērīga spēka izmantošanas policisti tomēr stāvēja privātīpašuma sardzē, būdami cietie rieksti, glāba cilvēkus, bet, kā būs nākotnē, nav zināms.
Floida nāve atbalsojusies kā Eiropā (miermīlīgos protesta gājienos Berlīnē 28, Londonā 27 cietuši polismeņi, Bristolē upē iegāzts vergu tirgotāja, pilsētas labdara piemineklis), tā Latvijā. Arī mūsu jaunieši smeļas daudz pamācoša un ierosinoša vispasaules kustībā.
Melno tiesību atbalstam mostas aizrautīgs pilsoniskais aktīvisms, šejienes protesta jaunatne. Jau aizvākta mūsdienu apstākļiem kaitīgā, klaji rasistiskā plombīra saldējuma reklāma “Krāsainais starp baltajiem”. Sociālie tīkli vibrē, cenšoties nolikt progresa ideoloģiskos pretiniekus uz lāpstiņām, iepotējot, ka arī dzintara latviešos iemājo samērā augsts rasisma līmenis un ar neiecietību cīnās, jo nav no svara, kāda ir cilvēka skeletam pārvilktās ādas krāsa – vai tā būtu ogles melnumā, kafijbrūna vai sniegbalta kā marmors.
Taisnīgajā cīņā pret rasismu piedalās pārsvarā tie paši progresa pārstāvji ar viegliem ultrakreisi radikāliem simptomiem, kas pastāvīgi notur geju un lesbiešu tiesību fronti un kuri gaidīja Latvijā veselu bēgļu bangladešu.
Simtiem velkomistu roku aicināja un vedināja bēgļus šurp, solot vērt vaļā namu durvis, lai iebraucēji justos tālā ziemeļzemē kā mājās, bet, kad patvēruma meklētāji ieradās, durvis aizkrita ciet un logu slēģi tika aizbultēti.
Dievs, sargi Ameriku, mūsu sabiedroto partneri, es saku un izskatu ar lupu šo rakstu galu. Vai nekur nav ielavījies briesmīgais apzīmējums, vārds, kas sākas ar “n”, vai visur izslaucīts ar putekļu slotiņu, lai būtu politkorekts un objektīvs esošo viedokļu atspoguļojums, vai pucēts kā ar smilšpapīru, lai nevienam neienāktu prātā, ka rakstiņš domāts tikai baltajiem? Fū, nē, šķiet, viss okei.
