Uldis Šmits: Ne tikai Katedrāle vien 0
Parīzes Dievmātes katedrāles atjaunošanai paredzēto ziedojumu apjoms jau pirmajās divdesmit četrās stundās pēc ugunsgrēka sākuma pārsniedza septiņsimt miljonus eiro. Turklāt ziedojumi, pārsvarā no Francijas un ASV, joprojām plūst. Sabiedriskās televīzijas kanāls”France 2″ Klusajā nedēļā mainīja programmu, lai 20. aprīlī raidītu līdzekļu vākšanai veltītu īpašu koncertu.
Šāds dāsnums un teju visā pasaulē izteiktais morālais atbalsts vai dažāda veida palīdzības solījumi rada paļāvību, jo Katedrāle ir viens no Rietumu civilizācijas, tātad arī mūsu, simboliem.
Katedrāle slejas Sitē salā Parīzē jau gadsimtiem ilgi, bet nevilšus nāk prātā, ka izturēšanās pret to ne vienmēr bijusi vispārējas sajūsmības caurstrāvota.
Senāk pat garīdznieki to uzlūkojuši kā pārāk smagnēji drūmu celtni. Nerunājot par vienkāršo tautu. Vai tiem, kuri Lielās franču revolūcijas laikā nodarīja Katedrālei smagus postījumus, piemēram, sakropļoja fasādi rotājošās Jūdejas ķēniņu statujas, jo domāja, ka tās iemieso Francijas monarhus.
Dievkalpojumi 1793. gadā tika aizliegti un Katedrāle pārvērsta noliktavā (gluži kā padomju ērā daudzas Latvijas baznīcas). Galu galā veselais saprāts drīz vien ņēma virsroku, svētvieta atguva savu statusu, to saveda kārtībā un tur varēja notikt Napoleona Bonaparta kronēšana par imperatoru Romas pāvesta Pija VII klātbūtnē.
Tomēr monumentālās ēkas stāvoklis turpināja pasliktināties, tāpēc Parīzes pilsētas tēvi pat apsprieduši iespēju to nojaukt. Tādējādi gotikas arhitektūras šedevru varēja piemeklēt pavisam nelāgs liktenis, ja vien tā laika sabiedriskajā domā nebūtu iestājušās pārmaiņas, un tās, kā spriež vēstures pētnieki, lielā mērā iestājās, pateicoties 1831. gadā publicētajam Viktora Igo romānam “Parīzes Dievmātes katedrāle”.
Rakstnieka pieķeršanās arhitektūrai un viņa romāna spēks palīdzēja apjaust Katedrāles nozīmību, tā kļuva parīziešu sirdīm tuva.
Pilsoņu attieksme Katedrāli paglāba Parīzes Komūnas dienās (1871), kad bija mēģinājums ēku nodedzināt. Un tieši pilsoņu attieksmes dēļ Katedrāle tiek uzskatīta ne vien par Katoļu baznīcas, bet arī nacionālu dārgumu.
Formāli Katedrāle atrodas Francijas Republikas īpašumā tāpat kā pārējās katedrāles, kas Francijā būvētas pirms 1905. gada, kad pieņēma likumu par baznīcas nošķiršanu no valsts. Būtībā kultūras mantojums nav nošķirams, tas ir kopīgs un konkrētajā gadījumā visas Eiropas vēsturei piederīgs. Bet iegūst īsto vērtību vien tad, ja spējam šo vērtību saskatīt un aptvert.
