Karlovi Varu festivāls – ne tikai “uz Austrumiem no Rietumiem” 0
Autore: Anita Uzulniece
Kaut Karlovi Varu kinofestivāls šogad notika jau 54. reizi un pieder pie A klases starptautiskajiem festivāliem, tas vēl joprojām tiek uztverts kā logs uz Austrumeiropu. Savulaik uzvarējis sacensībās ar Maskavas festivālu, tas tomēr jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem savā programmā piedāvā visplašāko kinomākslas panorāmu.
Tikai viena no festivāla piecpadsmit sekcijām veltīta Austrumeiropai – “Uz Austrumiem no Rietumiem” –, bet bijušās sociālisma nometnes valstu (tieši tā visbiežāk, ne ģeogrāfiski, uztver jēdzienu “Austrumeiropa”) filmas iekļautas visās citās sekcijās.
54. Karlovi Varu kinofestivāls bija ieturēts melnbaltās svītrās, “Kristāla globusu” par ieguldījumu pasaules kinomākslā saņēma divas amerikāņu aktrises Džuliāna Mūra un Patrīcija Klārksone, bet festivāla prezidents Jirži Bartoška savu balvu par ieguldījumu čehu kinematogrāfā pasniedza operatoram Vladimiram Smutni.
Noslēguma ceremonijā ar Frānsisa Leja melodiju no Kloda Leluša filmas “Vīrietis un sieviete” godināja mākslinieciskās vadītājas Evas Zaoralovas un prezidenta divdesmit gadus ilgo sadarbību (1993–2013), kas nav pārtraukta līdz šodienai (“Show Must Go On!”). Kinozinātniece Zaoralova, festivāla sejas veidotāja, izaudzinājusi sev labu sekotāju Karelu Ohu un, neskatoties uz veselības sarežģījumiem, palikusi festivāla mākslinieciskā konsultante.
Latvijas producenti un autori Karlovi Varos
Šis gads bija neparasti ražīgs Latvijas kinomākslai. Dokumentālā kino sekcijā savā starpā konkurēja divas ar Latvijas spēkiem tapušas filmas – Lailas Pakalniņas “Karote” (Latvija, Igaunija un Norvēģija) un Pēterburgas režisores Ksenijas Ohapkinas (dz. 1989) “Nemirstīgie” (“Immortal”, Igaunija, Latvija, scenārija līdzautors Pauls Bankovskis).
“VFS Films” producents Uldis Cekuls var būt lepns un gandarīts par iegūto galveno balvu Karlovi Varos – nesen arī viņu studijas veidotā filma “Laika tilti” (režisori Kristīne Briede un Audrjus Stonis) saņēma “Grand Prix” Šanhajas festivālā.
“Nemirstīgie” kaut kādā veidā pat turpina tās Baltijas poētiskā kino tradīcijas, kurām veltīti “Laika tilti”. Paradoksālā veidā tas šīs filmas vēstījumu par mazo pilsētiņu Krievijas ziemeļos, kur Staļina laikos bija gulaga nometne, padara pat iedarbīgāku. Smagais darbs apatīta rūdas ieguvē, jaunās paaudzes dresūra patriotisma garā – vienalga, vai meiteņu baletstundās vai zēnu militārajā apmācībā.
No viņiem pieprasītā bezierunu pakļautība – līdz gatavībai upurēties dzimtenes labā kā par Lielo Tēvijas karu dēvētā kara laikā – dveš no katra kadra.
Bez rādītājpirksta, bez filmas autoru komentāriem, tikai caur attēlu, montāžu, skaņu jūtam, ka cilvēki tiek nozombēti un turpina dzīvot it kā vēl gulaga nometnē.
Jura Kursieša filma “Oļegs” (balva Briseles festivālā, dalība Kannās “Directors Fortnights”) jau te bija iekļauta sekcijā “Horizonti” līdzās Kannu, Venēcijas un citu festivālu laureātiem. Aija Bērziņa, viena no filmas producentēm, darbojās vēl vienā šī festivāla speciālās sekcijas žūrijā, kur tiek prezentēti iecerēto filmu projekti un konkursa uzvarētājs saņem pirmo finansējumu savam darbam. Pagājušajā gadā šeit prezentēja arī “Oļegu”. Šogad uzvarēja un 100 000 eiro saņēma Krievijas un Moldovas projekts ”Baložu piens/Moloko Ptitsy”.
Latvijas režisorei Signei Birkovai bija gods būt ielūgtai ar savu filmu “Viņu sauca Haoss Bērziņš” sekcijā “Future Frames/Nākotnes kadri”, ko organizē EFP (Eiropas filmu veicināšana).
Ar savu veiklo zinātniskās fantastikas filmu klišeju un tehnoloģisko eksperimentu kombināciju par citplanētiešu nolaupītā Bērziņa tikšanos ar ufoloģi Vilmu (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) filma izpelnījās dzīvu auditorijas reakciju un interesantu diskusiju. Katrā ziņā šie desmit EFP jaunie autori tiešām var kļūt par mūsu kino nākotni, un Karlovi Vari iepazīšanās un jaunie kontakti to veicinās.
Attiecību drāmas, stila līkloči
Lielā žūrija, kurā kā viens no pieciem locekļiem darbojās arī baltkrievu režisors Sergejs Ložņica, no 12 spēlfilmu konkursa darbiem speciālo balvu piešķīra vācu režisora Jana Oles Gerstera filmai “Lara”, atzīstot arī titullomas atveidotāju Korinu Harfūhu par labāko aktrisi.
Filmu apbalvoja arī Ekumeniskā žūrija. Guvis ievērību jau ar savu pirmo darbu “Oh, Boy!”, režisors atkal strādā ar tā aktieri Tomu Šillingu. Tomēr galvenā šoreiz ir viņa māte Lara, kuras slimīgās ambīcijas veidojušas dēla Viktora dzīvi.
Filma “Lara” tiek salīdzināta ar Mihaela Hanekes “Pianisti” (2001), kaut arī Harfūhas varone pati nav mūziķe un viņas attiecībām ar dēlu ir cits raksturs. Abu aktrišu – Izabellas Ipēras (galvenajā lomā Hanekes filmā) un Korinas Harfūhas – mērogus gan varētu salīdzināt.
Filma “Pianiste” tapusi pēc austriešu rakstnieces, Nobela prēmijas laureātes Elfrīdes Jelinekes romāna “Die Klavierspielerin”, savukārt Karlovi Varu festivāla ļoti interesantajā sekcijā “Cits skatiens” demonstrēja pēc Jelinekes “magnum opusa” “Kinder der Toten” uzņemtu filmu “Mirušo bērni”.
Divu austriešu režisoru, Kellijas Kūperes un Pavola Liškas, kopdarbs atdarina vai izmanto 8 mm mēmā kino kadrus no kāda “Alpenrose” pansionāta ar uzrakstiem, savienojot tos ar šodien filmēto un sajaucot šausmu filmu ar grotesku un ironiju. Rezultātā – diezgan sardoniska mūsdienu Austrijas sabiedrības “bilde”. Vistrakākā un visasākā no visām filmām, ko paguvu noskatīties, kaut gan arī spēlfilmu konkursā netrūka eksotikas un neparastības.
Veiksmīgās debijas
Festivāla iespaidīgajā statistikā iekļauti 497 seansi, 156 spēles un 29 dokumentālās filmas, no kurām 34 tā bija pasaules, sešām – starptautiskā un tikpat – Eiropas pirmizrāde. Karlovi Varos viesojās 12 521 akreditēts apmeklētājs, starp tiem 395 filmu veidotāji, 1158 profesionāļi un 605 žurnālisti – to gan neuzskaita un neizceļ, bet diezgan daudziem autoriem tā bija pilnmetrāžas debija.
Tai skaitā – sekcijā “Uz Austrumiem no Rietumiem” “Kristāla globusu” saņēmušajai krievu režisora, arī baletdejotāja Borisa Akopova filmai “Bullis/Byk”. Tā ieved 90. gadu Krievijā, kad valdīja dūre un spēks un kad kādas bandas līderis Antons ar iesauku Bullis (spēlē Jurijs Borisovs) mēģina izrauties no līdzšinējās dzīves riņķa danča, taču cerības nav lielas.
Mums pazīstamā Sietlas festivāla programmas veidotāja Marina Adžadža, kas bija “Lielā Kristapa” žūrijā, jau meta aci uz jaunā lietuviešu režisora Karola Kaupiņa (dz. 1987) pirmo pilnmetrāžas filmu “Jaunā Lietuva/Nova Lithuania”. Melnbaltā lente piedāvā interesantu, bet utopisku versiju par Lietuvu, kāda tā varētu būt, ja pēc divdesmit gadu jubilejas svinēšanas 1939. gadā tās iedzīvotāji briesmu gadījumā pārceltos uz kādu nezināmu vietu – ja šo ideju atbalstītu politiskā elite…
Katrā ziņā kontakti, iespējas redzēt citu autoru darbus un parādīt savus, tikties, sarunāties, arī – sacensties, dalīties – tas ir vērtīgi. Un 54. Karlovi Varu festivāls šādas iespējas deva bagātīgi.
Karstās dienas (vārda visās nozīmēs) no 28. jūnija līdz 6. jūlijam aizritēja intensīvi un vienā elpas vilcienā. Festivāla strīpainajā (kā viss šogad) katalogā pie valstu indeksa Latvijai ir veseli seši filmu nosaukumi! Tā turēt, režisori un producenti! Lai varētu atkal parādīt sevi šeit un pasaulē!
Raksts tapis ar VKKF atbalstu
