“Nebijās oponēt Ulmani un sapņoja par neatkarīgu Latviju!” Miķeļa Valtera likteņa līkloči 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ievērojamā pirmskara Latvijas un arī trimdas politiķa, diplomāta, pirmā neatkarīgās Latvijas iekšlietu ministra Miķeļa Valtera (1874–1968) pīšļi tagad atdusas dzimtajā zemē – pārvestus no Francijas, vakar tos svinīgi pārapbedīja I Meža kapos.
“Viņš bija īstens valstsvīrs, kā mierīgos un labvēlīgos laikos, tā trauksmainu cīņu un bezcerības apstākļos,” Rīgas pilī sarīkotajā piemiņas pasākumā uzsvēra Valsts prezidents Egils Levits, norādīdams uz M. Valteru kā latviešu politiskā nacionālisma iedibinātāju, vienu no dižākajiem latviešu politiskajiem domātājiem.
Kamēr citi 20. gadsimta sākuma latviešu intelektuāļi par maksimālo mērķi uzskatīja autonomiju cariskās Krievijas ietvaros, M. Valters bija pārliecināts, ka latviešiem nepieciešama sava valsts. “Kas grib kulturālo nacionālismu, tam jāņem politiskais,” bija viņa pārliecība.
Pasākumā Rīgas pilī runātāji uzsvēra, ka M. Valters kā politiskais vizionārs, varētu teikt, sapņotājs, vēl 1903. gadā publicistikā formulēja virkni mērķu, kas latviešiem kā topošai nācijai jāsasniedz, – pašnoteikšanās tiesības, Satversmes sapulces sasaukšana un parlamenta radīšana, Krievijas impērijas sadalīšanās gadījumā – patstāvīga valsts, plaša demokrātija, neierobežotas individuālās brīvības un pilsoņu tiesības.
Gribēja atgriezties dzimtenē
M. Valters bija Liepājas strādnieka dēls, jaunībā sociāldemokrātiski orientēts, tomēr vēlāk pieslējās nacionāli noskaņotajām pilsoniskajām aprindām.
Bija “caurcaurēm eiropietis”, 1907. gadā Cīrihes universitātē ieguva valststiesību doktora grādu, aktīvi darbojās publicistikā un arī literatūrā ar pseidonīmu “Andrejs Paparde”. Būdams Kārļa Ulmaņa draugs, M. Valters nākamajā dienā pēc valsts pasludināšanas, 1918. gada 19. novembrī, kļuva par pirmo mūsu valsts iekšlietu ministru un sāka jomas veidošanu no nulles.
Ministra pienākumus pildīja līdz 1919. gada 31. augustam. Bija viens no Satversmes veidotājiem un Latvijas Universitātes dibinātājiem. Vispusīgi izglītots, vairāku svešvalodu pratējs, viņš kļuva par vienu no zinošākajiem un labāk sagatavotajiem latviešu diplomātiem.
Augsti vērtējama M. Valtera politiskā tālredzība, kad viņš 30. gadu beigās brīdināja K. Ulmani un ārlietu ministru Vilhelmu Munteru Eiropas starptautisko attiecību krīzes apstākļos neizvēlēties neitralitāti, bet nostāties sabiedroto rietumvalstu pozīcijās, jo lielākie draudi neatkarībai nāk no PSRS un Vācijas puses.
M. Valters 30. gadu autoritārisma periodā sarakstē droši oponēja K. Ulmanim, kuru uzrunāja ar “tu”, aizstāvot demokrātijas idejas. Pēc dzimtenes okupācijas 1940. gadā Miķelis Valters dzīvoja Šveicē un Francijā. Viņš bija pārliecināts, ka Latvijai nāktos vieglāk aizstāvēt savu neatkarību, ja liktenīgajā brīdī tā būtu bijusi demokrātiska valsts.
Trimdā politiskais domātājs nodarbojās ar jurisprudenci un publicistiku, turpināja darbu kā Latvijas diplomāts. Kā vakar uzrunā Rīgas pilī teica ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, tādējādi M. Valtera personība atspoguļo Latvijas valsts un tautas likteni 20. gadsimtā – ideja par valsti un tās dibināšana, cīņa par tās starptautisko atzīšanu, izveide, okupācijas gadi un cīņa par valstiskuma atjaunošanu.
“Šodien ir īpatnēja diena – no vienas puses, mēs visi klātesošie esam tērpušies melnā kā sēru pasākumā, bet, no otras puses, mēs patiesībā svinam ļoti izcilas personības atgriešanos mājās pēc vairāk nekā 80 gadu prombūtnes,” piemiņas brīdī sacīja ministrs.
M. Valters nomira 1968. gada 27. martā Nicā, Francijā, un tika apbedīts Nicas Austrumu kapsētā. Zināms, ka viņa vēlēšanās bijusi reiz tikt apglabātam dzimtenē. Politoloģe Rasma Kārkliņa atcerējās, ka tēvs, vēsturnieks un M. Valtera draugs Ādolfs Šilde, ļoti pārdzīvojis, ka šādas personības bērēs nav bijis neviena, kas pārstāvētu Latvijas valsti. Līdz ar to vakardienas ceremonija zināmā mērā bija parāda atdošana vienam no Latvijas valsts dibinātājiem.
Valdības līmenī
Jautājums par ievērojamā politiķa mirstīgo atlieku pārvešanu no svešuma tika cilāts kopš 2000. gada, taču dažādu iemeslu dēļ iecere neīstenojās. 2018. gadā tomēr nācās rīkoties izlēmīgāk. Proti, 2018. gada 30. aprīlī beidzās līgums par kapavietas apmaksu Nicas Austrumu kapsētā.
Gadījumā ja apmaksu 10 turpmākajiem gadiem neveiktu, pilsētas pašvaldība pēc diviem gadiem vietu nodotu izmantošanā citiem. M. Valtera tuviniekiem nebija līdzekļu, kas ļautu turpināt uzturēt atdusas vietu Nicā.
Šī gada janvārī problēma tika risināta valdības līmenī – 18 tūkstošus eiro pārapbedīšanai, kā arī jaunas kapavietas iekārtošanai piešķīra no Latvijas valsts budžeta.
