Atis Klimovičs: Nacionālo partizānu cīņas mērogi atklāj bijušajiem okupantiem neglaimojošo patiesību 14
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nesenā vēsturnieku vadītā nacionālo partizānu mirstīgo atlieku meklēšanas ekspedīcija Viļakā pavērusi skatu uz kādu neglaimojošu problēmu, liekot piekrist atziņai par nepietiekamu uzmanību savai vēsturei. Šajā gadījumā relatīvi neseniem notikumiem, kas risinājušies pirms 70–80 gadiem. Līdzīgas ekspedīcijas mūsu valstī neesot notikušas vismaz divdesmit gadu…
Lieki teikt, ka šis fakts mudina jautāt, kādēļ garš un sevišķi nozīmīgs laiks mūsu tautas vēsturē izpelnījies tik necilu uzmanību.
Kādēļ 15 tūkstoš partizānu bruņotā cīņa un vairāk nekā 100 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju sniegtais atbalsts šiem cīnītājiem veselu astoņu gadu garumā līdz šim izpelnījies būtībā vien nelielu uzmanību? Var pilnībā saprast viedokli, ka nav viegli orientēties un izprast vēstures notikumus, taču fakti ir fakti.
Tos nevar atcelt, taču izrādās, tos iespējams ignorēt. Un šajā laikā mums garām pagājusi liela daļa svarīgās pagātnes, par kuru bieži vien vairs nav iespējams uzzināt no pašiem notikumu dalībniekiem. Arī šo rindu autors ir viens no tiem, kas neglābjami palaidis iespēju iegūt unikālas vēstures liecības, jo laikus nav atskārtis nepieciešamību nointervēt savu vectēvu Jāni Klimoviču, kas piedalījās latviešu nacionālo partizānu lielākajā kaujā pret padomju okupantiem Stompaku purvā 1945. gada 2. martā.
Daļai sabiedrības, atsevišķiem valsts politiskā spektra pārstāvjiem tas bijis neērts jautājums, un tāds tas paliek joprojām.
Visdrīzāk, tādēļ, ka partizānu cīņas mērogi skaidrāk par skaidru atklāj bijušajiem okupantiem neglaimojošo patiesību par Latvijas iedzīvotāju vairākuma nevēlēšanos pieņemt padomju varas atnesto “atbrīvošanu”.
Turklāt nevis vienkāršu atturību pret okupācijas varu, bet gan vīrišķīga partizānu kara vešanu, lai arī bez cerībām uz uzvaru. Kādam tas joprojām šķiet neērts atgādinājums, ka latviešu nācija nav labprātīgi un paklausīgi pieņēmusi pazemojošo Kremļa iedibināto verdzību.
Tas noteikti nav pa prātam tiem, kas aicina “nelēkt uz ecēšām” un pazemīgi pieņemt svešinieku diktēto kārtību – galvenais, ka manā mazajā sētā viss mierīgi! Tas nekas, ka daudzus izved lopu vagonos, galvenais, ka manu māju neaiztiek! Tomēr šī unikāli masveidīgā un ilgā pretošanās sagrauj mītu par nācijas nespēju sevi aizstāvēt un arī stiprina pārliecību, ka tam jābūt gataviem arī nākotnē.
Gados kopš neatkarības atgūšanas nav pieticis politiskās gribas, lai nacionālo partizānu kara izpētei pievērstu valsts līmeņa uzmanību ar atbilstošu finansējumu.
Atšķirīgi tas noritējis Lietuvā, kur vēstures apstākļu dēļ bruņotajai pretestībai bija lielāki mērogi nekā Latvijā, taču ne jau tāpēc tur valdījusi vienprātība, ka mūsdienās tas ir nacionāli sevišķi nozīmīgs jautājums.
Cenšoties izprast situāciju Latvijā, nāk atmiņā privāta saruna ar vienu no bijušajiem Latvijas premjerministriem, kas uz jautājumu par kļūdaino lēmumu nepretoties 1940. gadā atbildēja, ka tādā gadījumā Latvija ciestu milzīgus zaudējumus…
Raugoties uz notikumiem ilgākā perspektīvā, nāk prātā divas atziņas: pirmā – Latvijas pirms kara valdošās elites vainu pilnā mērā izpirka nacionālie partizāni un viņu daudzie atbalstītāji, parādot savu politisko un valstisko izaugsmi un otrā – liela daļa Latvijas pilsoņu tagad uzskata, ka bez nacionālo partizānu cīņas būtu daudz grūtāk atjaunot valsts neatkarību 1991. gadā.
