Foto no Aija Vītoliņas arhīva

Negribas pavirši skriet caur dzīvi. Dziedātājas Aijas Vītoliņas spēka avoti 0

Tie, kas labi pazīst dziedātāju AIJU VĪTOLIŅU, viņu raksturo kā pamatīgu darbarūķi. Ja viņa kam ķeras klāt, tad dara par visiem simt procentiem. Kas ir Aijas spēka un labsajūtas avots?

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 42
Lasīt citas ziņas

Nepiejaucēti ceļojumi. Pilnvērtīgi atpūsties man izdodas tad, ja varu atslēgties no ikdienas uzdevumiem un pienākumiem, no sociālajiem tīkliem un telefona. Tie ir reti brīži, bet ļoti uzlādējoši. Tikt ārā no ikdienas rutīnas man vislabāk izdodas ārzemju ceļojumos. Tu neesi Latvijā, nejūti pienākumu atbildēt uz katru zvanu, uz katru īsziņu, un tas uzreiz atbrīvo.

Parasti ceļoju divas trīs nedēļas. Bieži nesanāk, taču cenšos ieplānot tā, lai būtu viens nopietnāks brauciens gadā. Tam nav jābūt kaut kam ekskluzīvam, dārgas viesnīcas mani nesaista, izmantoju naktsmītņu rezervēšanas servisu Airbnb. No rīta izdomāju, kur gribu palikt pa nakti, un rīkojos. Šā servisa priekšrocība ir saskarsme ar dzīvokļa saimniekiem, ar kuriem var aprunāties, uzzināt, ko būtu vērts apskatīt, kur iespējams garšīgi paēst.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pārsvarā ceļoju divatā vai ar nelielu grupu, jo man vajag ar kādu dalīties iespaidos, izjūtās un pārdzīvojumos. Patlaban man ļoti mīļš ir Spānijas, Itālijas un Francijas reģions, bet brīnišķīgi jūtos, arī aizbraukusi uz Poliju, Lietuvu un Igauniju.

Motocikls paver pasauli. Man bija iespēja kā pasažierei ar motociklu aizbraukt no Rīgas līdz Itālijai. Sapratu, ka daudz interesantāk būtu, ja pati atrastos pie stūres. Lai tiktu pie braukšanas tiesībām, intensīvi mācījos ceļu satiksmes noteikumus, kā arī gandrīz katru dienu gāju pie braukšanas instruktora, viņam krītot uz nerviem. Pirmajā reizē braukšanas eksāmenu nenokārtoju, bet nākamajā piegājienā jau tiku pie apliecības.

Man motocikls nav pārvietošanās līdzeklis pa pilsētu – ar to braucu tālus ceļus ārpus Latvijas, jo ārzemēs ir fantastiskas kvalitātes šosejas. Ceļojot ar moci, noteikti var redzēt daudz vairāk nekā braucot ar mašīnu. Jo tad nereti klausies mūziku, runājies ar līdzbraucējiem, kaut ko ēd, tik ļoti nepievērs uzmanību ceļam. Bet, pārvietojoties ar motociklu, tiklīdz kaut ko ieraugi, piemēram, ziedošu pļavu vai jauku kafejnīciņu, vari apstāties un izbaudīt. Tā ir romantika!

Esmu braukusi pa ātrgaitas šosejām ar ātrumu 160–170 kilometru stundā, taču tas nav domāts man, jo pārāk liels risks. Man ir divi moči. Ar jaudīgo un milzīgo Suzuki, kam ir ērts sēdeklis, liels priekšējais stikls un apsildāmi rokturi, braucu ceļojumos, bet ar 1982. gadā ražoto Hondu pārvietojos pa Rīgu. Tas jau ir tāds retro čunčinātājs, bet ar raksturu.

Ar divriteni – citāda Rīga. Manam draugam ir divritenis, viņš ar to aktīvi pārvietojas, tad nu izdīcu, ka man arī vajag. Ja ir skaists laiks, ar divriteni minos uz mēģinājumiem, uz visādām satikšanām. Rīgā pilnīgi visur var ar to aizbraukt. Man patīk Andrejostas rajons, no kurienes var vērot gan industriālo Rīgu, gan vecpilsētas namu siluetus, gan redzēt skaistu saulrietu. Arī Daugavas promenāde ir labs velomaršruts. Pagaidām vēl neesmu pa veloceliņu aizriteņojusi līdz Jūrmalai, bet tāds plāns man ir.

Reklāma
Reklāma

Sports vairo enerģiju. Tīņa gados un agrā jaunībā sports bija neatņemama manas dzīves sastāvdaļa: spēlēju basketbolu un badmintonu, trenējos arī citos sporta veidos. Fiziskās aktivitātes ļoti vairo enerģiju!

Tagad cenšos pasportot vismaz pāris reižu nedēļā, kaut dažkārt, neslēpšu, pārņem slinkums. Es nodarbojos ar TRX [piekares sistēmas treniņš, kurā galvenais slodzes elements ir katra lietotāja ķermeņa svars], šad tad eju arī uz grupu nodarbībām. Man, paldies Dievam, ir tāds foršs treneris kā Ralfs Upmanis no sporta studijas DCH, kas ar mani strādā individuāli.

Nesen varēju pārliecināties par fizioterapijas lielo spēku. Ar gadiem organisms signalizē par vājajiem punktiem. Man tā ir mugura. Biju uz konsultāciju pie fizioterapeites, kas pārbaudīja, kuri muskuļi mazāk atbild uz impulsiem, tāpēc tie jāuztrenē ar speciāliem vingrojumiem. Tie ir viegli un vienkārši, taču, regulāri izpildot, veselība uzlabojas jau pēc mēneša. Jutu, ka ķermenis kļūst savāktāks, parādījās vēdera prese, stingrāki kļuva kāju augšējie un apakšējie muskuļi, arī mugura mazāk sāpēja, jo uztrenētie dziļie muskuļi spēja labāk noturēt mugurkaulu. Iepriekš neticēju, ka var būt tik labi rezultāti. Ja kādu baida ar operācijām, tad vispirms vajag izmēģināt ārstniecisko vingrošanu.

Skatuve dziedē. Man vislielākā darba slodze ir decembrī, kad ir gan izrādes, gan korporatīvie pasākumi. Kādā no koncertēšanas reizēm fiziski jutos ļoti slikti, trūka spēka, bet, kad biju uzkāpusi uz skatuves, nespēks nezin kur pagaisa. Tas skatuves adrenalīns savāc organismu un pasaka – tev ir jāizdara.

Vienā no TV3 šova Izklausies redzēts raidījumiem man bija jāiejūtas beļģu dziedātāja Plastic Bertrand ādā, kurš paradis dziedot aktīvi kustēties. Tas bija traks priekšnesums, dabūju pamocīties, lai dejojot neaizrautos elpa.

Nu jau kādu laiku eju pie vokālās pedagoģes – operdziedātājas Ditas Kalniņas. Iepriekš man nebija skolotāja, visu darīju, balstoties uz savām sajūtām, nevis profesionāļa ieteikumiem. Dziedāšana ir grūts darbs, vajag baigo spēku, lai, piemēram, nodziedātu Verdi operu. Dita Kalniņa man ir teikusi, ka operdziedātāja, dziedot titullomu, var nomest kilogramu svara. Turklāt dziedāšanas laikā, pareizi elpojot, muguras muskuļi tiek uztrenēti tik pamatīgi, ka līdzinās vēderpreses sešpakai.

Esmu diezgan nervozs cilvēks – ja ir kāds uztraukums, bieži aizmirstu, ka dziedot ir normāli jāelpo, lai gaiss nekrātos un neveidotu nepareizu spiedienu. Tikai tad dziedot varu visu sevi atdot. Lai tā būtu ikreiz, man vēl ļoti daudz jāmācās. Pagaidām ir pagrūti apvienot teorētiskās zināšanas ar praktisko pieredzi, jo pastāv diezgan liels iekšējais konflikts un milzīgs darbs ar sevi, lai noticētu, ka tiešām varu. Gribu vēl kādu laiku dziedāt – darīt to, kas patīk. Lai tas varētu realizēties, ir tehniski pareizi jādzied.

Ēstgatavošanas prieks. Man patīk taisīt ēst, un es to bieži daru. Esmu burta kalps – ievēroju ēdienu receptēs norādīto produktu daudzumu un proporcijas. Ja kā trūkst, man nav slinkums aiziet uz veikalu pēc šā produkta. Mana autoritāte kulinārajā jomā ir Signe Meirāne, abonēju viņas veidoto žurnālu Četras Sezonas, pērku arī citus kulināros žurnālus. Man arī pieder diezgan liela pavārgrāmatu kolekcija. Tās pērku ne vien Latvijā, bet arī vedu no ārzemēm. Uzskatu, ka dzīve ir pārāk īsa, lai visu mūžu gatavotu tikai pāris trīs ēdienus. Iepazīstot jaunus, ir prieks un gandarījums, ka izdodas tos pagatavot un ar tiem pārsteigt savus līdzcilvēkus.

Atzīšos, ka grēkoju, ēdot vēlu. Ir grūti atturēties, ja koncerta vai kāda pasākuma laikā beksteidžā tiek pasniegtas gardas uzkodas. Pēc pasākumiem gadās arī iebraukt Circle K pēc ēdiena – kaltētiem kalmāriem vai čabatām. Tas nav ļoti bieži, bet ir.

Līdzcilvēku dotais spēks. Man ir ļoti jauka ģimene: tēvs, māsa, māsasvīrs, mammas māsa un māsīcas, un mans draugs. Man ir stabilas un pamatīgas draudzenes, ar kurām kopā esmu ne vien ceļojusi, bet arī bijusi priekos un bēdās. Tad ir tāds plašāks loks, kurā ietilpst kolēģi un citi draugi. Es ik pa laikam cenšos pulcēt savējos. Man patīk tā enerģija, kas rodas, kad cilvēki priecājas, runājas, paēd, uzspēlē kādu spēli. Tā ir dzīves svinēšana. Katram jau ir savas rūpes un problēmas, ik pa laikam visādi bēdīgi notikumi. Tomēr negribas izskriet to dzīvi kaut kā – ļoti ātri un pavirši.