Nekādu “plastmasas” ābolu: Pie bioloģiska ābeļdārza saimniekiem + 2 īpašas receptes 0
Kad savā kāzu dienā Lāsmai un Uldim Joneļiem bija jākož ābolā, ciemiņi sprieda – kur vēl atbilstošāka izdarība, ja esi ābeļdārza saimnieks. Kopš pirmās pašu stādītās ābelītes pagājuši vairāk nekā 20 gadi, dārzs izpleties desmit hektāros, “Reķu” saimniecība kļuvusi par bioloģisko un viens no ģimenes iecienītākajiem gardumiem joprojām ir ābolkūka.
Recepti Lāsma aizguvusi no kādas Lauksaimniecības universitātes kursabiedres, bet ābolkūka kļuvusi draugu un paziņu lokā tik iecienīta, ka ieņēmusi gluži vai “Reķu” firmas deserta vietu.
“Vienkārša un veselīga, jo ļoti daudz ābolu,” viņa nosaka un piebilst, ka šodien to gatavos meita Madara. Par godu “Mājas Viesa” pasākumam pat iegādājušies jaunu plīti ar cepeškrāsni, saimniece priecājas, jo nu 300 gadu vecās lauku mājas virtuvē būs cita gatavošana.
Uz jaunās pariktes viņa vārīs dārzeņu un ābolu virumu, ko iesaukuši par Saules zupu. Lāsma aicina nogaršot viņu ābolu sulu, kas spiesta tikai no gataviem augļiem un uzkarsēta līdz 80 grādiem, tāpēc ir salda un garda.
Dzīve un darbs Joneļiem rit starp Limbažu dzīvokli, kur ērtāka uzturēšanās arī meitas skolas dēļ, un nieka desmit kilometru attālajiem Katvaru pagasta “Reķiem”, kas savulaik mantoti no Ulda vecāsmammas.
Saveda kopā Visums
Uz “Reķiem” viņi atnāca kā jauns pāris ar izslavētās Jāņmuižas lauksaimniecības vidusskolas izglītību – Lāsma bija izmācījusies par lauku mājas saimnieci, Uldis – agroservisa mehāniķi.
Vecāmamma kārtojusi papīrus, lai atgūtu padomju gados zaudēto īpašumu, un Ulda mamma Lāsmai laikus pavaicājusi, vai meitene būtu gatava doties līdzi draugam uz saimniecību Limbažu pusē.
“Man lauki un daba bija pie sirds, tāpēc teicu “jā”, bet 17 gadu vecumā jau īsti neapzinies, ko tas nozīmē,” spriež Lāsma. Uldim ar zemes darbiem pieredzes nekādas, dzīvojis Kuldīgā kopā ar vecākiem dzīvoklī, līdz Jāņmuižai traktorus redzējis tikai televīzijā vai pa gabalu kolhozā.
Skolā iestājies tāpēc, ka gribējis izmācīties par vieglo automobiļu meistaru un remontēt žiguļus, bet nezināšanas pēc nonācis agroservisa mehāniķu kursā. “Kad pirmo nedēļu darbojāmies tikai ar traktoriem, prasīju kursabiedriem, kad būs vieglās mašīnas, nu un viņi man visu paskaidroja,” tagad ar smaidu par savu alošanos stāsta Uldis.
Tomēr viss noticis uz labu – iepazinies skolā ar savu topošo dzīvesbiedri un zināšanas par traktoriem varējis likt lietā saimniecībā. Kad tagad abi paskatās uz to, kas noticis un kā satikušies, esot jāatzīst, ka viņus kopā savedis Visums.
Uldim Katvari nebija gluži sveši, jo katru gadu kopā ar vecākiem un vecvecākiem no Kurzemes braukuši ciemos pie radiem uz Ieriķiem un pa ceļam vienmēr piestājuši “Reķu” ceļgalā. “Iekšā nekad nebraucām.”
Vecaimammai joprojām bijis bail, jo viņai ar ģimeni kā lielas lauku mājas saimniekiem bija izdevies izbēgt no izsūtījuma uz Sibīriju 1941. gada jūnijā. Atgriešanās savā īpašumā nenāca viegli, jo dzīvojamā māja bija pilna ar cilvēkiem, kas strādāja cūku fermā.
Tā bija ierīkota neilgi pirms padomju okupācijas uzceltajā kūtī. No “Reķiem” uz izgāztuvi aizceļoja neskaitāmas traktora kravas ar iemītnieku saražoto “kultūrslāni”, īpaši daudz bija odekolona pudelīšu, bet ne jau tāpēc, ka kāds ar tām iesmaržotos.
1997. gadā jaunie saimnieki iestādīja sava ābeļdārza pirmo hektāru.
Āboli, kas nenoveco
Vairs nekādas ķīmijas – nosprieduši Joneļi un 2016. gadā nostājušies uz bioloģiskās saimniekošanas takas. “Beidzamos gados ābeļu ķīmiskā miglošana nāca tik negribīgi, līdz vienā brīdī sajutu, ka pietiek un no tās ir jāatsakās,” skaidro Uldis un piebilst, ka par izvēlēto ceļu šaubu neesot, dabiski audzētiem augļiem, tāpat arī dārzeņiem un graudaugiem ir cita garša un vērtība.
Paši pārliecinājušies, ka sāta sajūta kaut vai pēc rīta brokastu putras, kas gatavota no biograudiem, ir jūtami lielāka nekā no parastajiem. Lūk, arī atbilde uz vienu no biežākajiem pārmetumiem, ka ekoprodukti maksā dārgāk, – to vērtība un ieguvums veselībai ir krietni lielāks.
Par ārzemju produkciju Uldis izsakās tieši un nesaudzīgi – kā no plastmasas. Var saukt arī par āboliem, kas nenoveco, taču lielveikaliem tieši tādi ir pa prātam, jo augļiem ar dažādiem paņēmieniem panākts ilgs glabāšanas laiks.
Pēc kāda ārzemju ceļojuma uz Holandes ābeļdārziem Joneļiem vairs neesot ilūziju par ābolu apstrādi, jo sarunās “aiz stūra” darbinieki atzinuši, ka uz augļiem var nonākt arī aizliegtas vielas.
Taču arī atļautās nav necik labākas, piemēram, gāze, ar kuru apstrādā ābolus, lai apturētu bioaktivitāti, kuru pirms kāda laika pētījuši arī Dobeles zinātnieki. Uldis uzzinājis vielas sastāvu un bijis šokēts.
Gāze izgaist pēc 24 līdz 48 stundām un vairs nav nosakāma. Viņš spriež, ka gan jau paies laiks un zinātnieki pierādīs arī šīs kaitīgumu, kā noticis ar daudzām ķīmiskām vielām, kas izmantotas līdz šim.
“Reķos” ābolus glabā vai nu velvētajā pagrabā, vai nesen uzbūvētajā aukstuma iekārtā. Šogad tā atstāta neiedarbināta, jo aukstais laiks maijā nodarīja tik milzīgus postījumus ziedēšanas laikā, ka raža šoruden sarukusi par 80 līdz 90%. Temperatūra noslīdējusi līdz mīnus astoņiem grādiem.
“Tā nebija salna, ar kuru varam cīnīties, kurinot ugunskurus un kūpinot dūmu sveces, bet gan sals, tāpēc nevarējām ziedus pasargāt no apsalšanas, daļēji izglābās tikai dārzs kalna galā,” stāsta Uldis.
Uz “Reķiem” ābeļziedu laikā
“Laika apstākļi lauksaimniecībā nav prognozējami, tāpēc jābūt elastīgiem un visu nevar likt uz vienas kārts,” atzīst saimnieki. Lāsma izstudējusi ekonomiku un savulaik ļoti daudz nodarbojusies ar projektu rakstīšanu gan pašu saimniecībā, gan citiem, viņa ir mūžizglītības un veselības veicināšanas centra “Filcītis” veidotāja un vadītāja, kā arī apguvusi universālās enerģētikas mācību, kā saglabāt un atjaunot spēkus un dzīvot saskaņā ar dabu..
“Jums jābrauc uz “Reķiem” pavasarī, kad ābeles zied,” nosaka saimniece. Ne tikai tāpēc, lai papriecātos par desmit hektāru plašo ziedu klājumu, bet arī sajustu ābeļziedu smaržu un spēku. Pērnajā pavasarī kādai interesentu grupai sarīkojusi meditāciju pašā ziedēšanas plaukumā.
“Gājām pa ābeļdārzu, kur gaisā vēdīja ziedu smarža un sanēja bites, veicām apzinātas tēlainās enerģētiskās elpošanas vingrinājumus un visi atzina, ka neko līdzīgu savā dzīvē nav izbaudījuši – tā bija tik dziedinoša enerģija, ka sajutāmies patiesi laimīgi,” piedzīvoto apraksta Lāsma.
Japāņiem īpašs ir ķiršu ziedēšanas laiks, kad vai visa nācija dodas dārzos, lai apbrīnotu ziedu skaistumu, latviešiem tāds varētu būt ābeļziedu laiks. Kāpēc ne, un kāds jaunais pāris Joneļu ābeļdārzā sarīkojis pat svinīgo kāzu ceremoniju!
Rudenī uz Katvariem brauc lietišķāk noskaņotu ekskursantu grupas, jo klāt ražas laiks. Bērnus Uldis vizina “vilcieniņā”, pielāgojot ābolu vācamās kastes mazo ciemiņu vadāšanai, visi garšo ābolus, jauno sulu. Labas ražas gados vākšana ilgst divus mēnešus, no tuvākās apkārtnes sabrauc tuvu pārdesmit palīgiem.
“Ar āboliem kā ar olām – maigi jānoņem no koka un jāieliek audekla somā, tad jāieritina kastēs un jāved uz glabātavu,” skaidro saimniece. Raža pamazām aizceļo uz apkārtnes skolām, vietējiem “Top!” un vairākiem “Elvi” veikaliem, arī Rīgas ekobodēm.
Pērnos ābolus “Reķos” ēd līdz maijam, pēdējie tiek turēti ledusskapī. Joneļi pat brīnās, ka pa šiem gadiem pašu audzētie augļi vēl nav apnikuši, katru dienu ar gardu muti katrs notiesā vismaz pa vienam ābolam.
Ābols: ēd vesels!
* Bagāts ar uzturvielām: veselībai labvēlīgiem antioksidantiem (katehīni, hlorogēnskābe, kvercetīns, C vitamīns). Antioksidantiem ir pretvēža, pretiekaisuma, cukuru un lipīdu līmeni regulējoša ietekme.
* Bagāts ar šķiedrvielām – pektīniem, kas uzlabo gremošanu, un B grupas vitamīniem, kam svarīga loma nervu sistēmas veselībā.
* Neliela enerģētiskā vērtība un zems glikēmiskais indekss, kas palīdz svara samazināšanā.
* Veicina holesterīna līmeņa samazināšanos.
* Stabilizē cukura līmeni asinīs.
* Uzlabo vielmaiņu.
* Stiprina imūnsistēmu.
* Mazina infarkta risku.
* Mazina un stabilizē asinsspiedienu.
* Pasargā no artēriju aizsprostošanās.
Avots: medicine.lv
Receptes
Saules zupa
Sastāvdaļas
2 burkāni, mazais riekstu ķirbītis, puskāts purava, 1 sīpols, 1 ābols, daiviņa ķiploka, īkšķa gala lieluma ingvers, parmezāna tipa cietais siers un sēkliņu maisījums, ķiploku grauzdiņi, eļļa cepšanai.
Gatavošana
Katlā uzkarsē eļļu un apcep nelielos gabalos sagrieztus burkānus, pievieno gabalos sagrieztu ķirbi un sīpolu, turpina apcept. Noņem no uguns un pielej dārzeņu buljonu vai ūdeni, lai dārzeņi nosegti, un pavāra.
Pievieno sagrieztu puravu un ābolu un vāra, līdz visas sastāvdaļas mīkstas. Beigās pievieno sasmalcinātu ķiploku un ingveru. Sakuļ, lej šķīvī un pieber sarīvētu sieru un apgrauzdētas sēklas.
Pasniedz ar ķiploku grauzdiņiem.
Reķu ābolkūka
Sastāvdaļas
2,5 kg ābolu, 1 paciņa sviesta, 1 glāze cukura, 1 glāze miltu, 1 ola.
Gatavo mīklu
Sviestu, kas pakusis istabas temperatūrā, sajauc ar cukuru, olu un miltiem, lai sanāk pastingra, ķepīga mīkla.
Gatavo kūku
Nomizo, izņem serdi un sagriež daiviņās ābolus. Liek cepamā traukā rindās vairākās kārtās. Gatavo mīklu liek pikām uz āboliem un cep iepriekš uzkarsētā cepeškrāsnī 200 °C ap 30 min.
