Pēteris Blūms: Ceru, ka mūsu valsts neķersies pie pieminekļu nojaukšanas, lai “ieriebtu krieviem” 4
Rīgas pašvaldības nodoms ieguldīt gandrīz četrus miljonus eiro Uzvaras parka labiekārtošanā izraisījis asu pretreakciju, jo daudzi to uztvēruši kā aizejošās Rīgas domes vadības dāvanu “Saskaņas” vēlētājiem, kamēr galvaspilsētas ielas un cita infrastruktūra ir nolaista līdz kritiskam stāvoklim.
Saistībā ar Uzvaras pieminekli un apkārtējo parku izskanējis ļoti daudz politisku argumentu, kas man liek tikai pasmaidīt: apbrīnojami, cik sekla dažkārt mēdz būt cilvēku domāšana!
Vai tiešām, ja Ušakova vēlētāji izlasīs, ka Rīgas dome plāno ieguldīt ievērojamus līdzekļus Uzvaras parka labiekārtošanā, viņi metīsies divreiz sparīgāk balsot par “Saskaņu”?
Iracionālu argumentu netrūkst arī pretējās puses viedoklī. Brīžam rodas sajūta, ka dažiem ir sapnis vispār izgriezt Uzvaras parku no Rīgas kartes, aizvest šo pieminekli kaut kur uz Krievijas un Baltkrievijas pierobežu, kur to varētu atstāt uz visiem laikiem.
Taču jāsaprot, ka Uzvaras parks ir komplekss, no kura mēs nevaram tā vienkārši atteikties. Latvija nevar nojaukt Uzvaras pieminekli, jo savulaik ar Krieviju tika noslēgts līgums par karā kritušo piemiņas saglabāšanu un memoriālo būvju aizsardzību.
Sabiedrības šķelšana
Es kā arhitekts varu teikt, ka neesmu sajūsmā par visu Uzvaras parkā izveidoto, lai gan pats memoriāls no arhitektūras viedokļa ir kvalitatīvs.
Jautājums par Uzvaras pieminekļa saglabāšanu drīzāk ir jautājums par mūsu pašcieņu.
Es pats ne 9. maijā, ne citās dienās neeju pie Uzvaras pieminekļa, jo neuzskatu to par vajadzīgu, bet tas netraucē man ar cieņu izturēties pret cilvēkiem, kam šis piemineklis ir svarīgs. Viņiem tas ir svarīgs, jo saistās ar Otrā pasaules kara upuriem un viņu piemiņu.
Jau agrāk esmu rakstījis, ka mums jāsaglabā cieņpilna attieksme pret vietām, kas citiem cilvēkiem ir svētas. Ja mēs neizturēsimies pret viņiem ar cieņu, tad nevaram sagaidīt, ka viņi ar cieņu izturēsies pret mūsu svētvietām.
Tos, kas pie Uzvaras pieminekļa godina kara upuru piemiņu, nevajadzētu jaukt ar pārdesmit fanātiķiem, kuru mērķis ir par katru cenu sašķelt sabiedrību. Arī tagadējās kaislības interneta komentāros, visticamāk, ir “troļļu fabrikas” darbs.
Uzvaras piemineklis ir ideāls kairinātājs, ar ko kacināt cilvēkus un nemitīgi pieliet eļļu ugunī. Domāju, ka mūsu drošības dienestiem vajadzētu rūpīgāk kontrolēt šādus centienus sakūdīt sabiedrību.
Sarežģīta vēsture
Uzvaras parkam ir sarežģīta vēsture, bet tā ir daļa no Rīgas, tādēļ ir svarīgi to uzturēt pēc iespējas labākā kārtībā. Jo skaistāks un sakoptāks būs šis parks, jo labāk tuvējās apkaimes un visas Rīgas iedzīvotājiem.
Šobrīd pieminekļa apkaime ir pārāk klaja, būtu vairāk jādomā par apstādījumu iekārtošanu, lai mīkstinātu monumenta ietekmi uz apkārtējo vidi.
Pirmās brīvvalsts laikā Uzvaras parkā bija plānots uzbūvēt daudz monumentālākas celtnes, arī lielu stadionu un Dziesmu svētku estrādi, bet tas vairs nav aktuāli, jo estrāde ir uzbūvēta Mežaparkā un citas celtnes šeit neiederētos.
Savulaik izskanējušas idejas arī par lielveikalu un citu saimniecisko objektu būvēšanu parka teritorijā, bet tagad, par laimi, mums ir Āgenskalna apkaimes biedrība, kas rūpējas par vēsturiskā mantojuma saglabāšanu, un kopīgiem spēkiem mēs noteikti pretotos zaļās zonas apbūvēšanai.
Nojaukšana nav risinājums
Uz parka un visa Āgenskalna attīstības plāniem jāraugās kompleksi. Var jau gaidīt, kad nomainīsies Rīgas domes vadība, bet arī citu politisko spēku pārstāvjiem nākotnē tāpat būs jārūpējas par šīs teritorijas uzturēšanu kārtībā.
Cilvēku pūlis pie Uzvaras pieminekļa ir tikai vienu divas dienas gadā, bet pārējā laikā cilvēki izmanto parku citām aktivitātēm. Un, pat ja Uzvaras piemineklis tiktu nojaukts, nesaskaņu cēlonis nekur nepazustu, jo ļaudis tāpat turpinātu pulcēties šajā vietā.
Es ceru, ka mūsu valsts neķersies pie pieminekļu nojaukšanas, lai “ieriebtu krieviem”.
Man būtu kauns par šādu totalitāru vienvirziena domāšanu, jo ar ko gan tad mēs būtu labāki par padomju režīmu, kas centās izrēķināties ar baznīcām un pieminekļiem?
