Nemanāmā maiņa. Romantiski vispārinātas noskaņas VDT 0
Jaunā izrāde ar mazliet strupo un daudznozīmīgo nosaukumu “Apmaiņa” ir iestudēta Valmieras Drāmas teātra Apaļajā zālē, kas atmosfēras ziņā galvenokārt raisa romantiski vispārinātas noskaņas.
Šoreiz ar Mārtiņa Vilkārša neparastās scenogrāfijas palīdzību tā pārvērsta par padomju laiku trīs dzīvokļu balkonu rindu. Uz priekšmetu pieblīvētiem balkoniem un aiz logu stikliem ris nepārtraukta ikdienas dzīve, kas sākas līdz ar pirmo skatītāju apsēšanos krēslu rindās. Telpas iekārtojuma sadzīviskumam atbilst aktieru spēle, kas tuva dokumentālā teātra stilam. Iestudējums veidots pēc Jurija Trifonova literārā darba un Jurija Ļubimova dramatizējuma, un Valmieras teātra programmiņā apzīmēts ar žanru – smeldzīgi patiess stāsts.
Viesrežisora Jegora Peregudova (Maskava) darbs (pirmavots sarakstīts 1969. gadā) galvenokārt adresēts tiem, kuri dzīvojuši padomju laikā.
Šodien var likties muļķīgas galvenā varoņa iekšējās izvēles mokas – vai izmantot apķērīgās sievas (un sievas vecāku Lukjanovu) praktiskos dzīvē iekārtošanās padomus vai arī palikt savas, Dmitrijevu ģimenes tradīciju attiecībās, kas cilvēku pirmkārt sajūt dvēseliski.
Iespējams, ka no mūsdienu skatpunkta nav skaidrs, par ko gan galvenajam varonim Viktoram būtu jāuztraucas. Un te jāpiebilst, ka mūsdienu skatītājiem, šķiet, zudusi prasme un vajadzība “lasīt” skatuves darbības zemtekstus, ar ko bagāta šī izrāde.
Iestudējuma vispārīgā iecere nolasāma kā mēģinājums ielūkoties dziļāk jautājumā par to, kas svarīgāks – izdevīgums (apmaiņa uz lielāku dzīvokli), kura dēļ jaunajai ģimenei būtu jāmitinās kopā ar vīramāti (un tieši tad, kad viņai konstatēta neārstējama slimība), vai arī jāņem vērā emocionālā nesaprašanās, kas sakņojas dažādu ģimeņu atšķirīgajās dzīves pamatvērtībās.
Tā kā dramatizējumā un izrādes programmiņā visi personāži ir nosaukti attiecībā pret galveno tēlu, tad viss notiekošais lielā mērā uztverams kā Viktora Dmitrijeva monologs. Kā sajūtu un domu ilustrācija, kur parādās un pazūd dažādi personāži, tādējādi iezīmējot galvenā varoņa uzskatus, šaubas, meklējumus, attaisnojumus, komentārus u. c.
Mizanscēnās centrā nostādītais, tomēr fiziski mazkustīgais un psiholoğiski pasīvais Viktora tēls, gluži kā “izgājis uz balkona uzsmēķēt”, ļauj notikumiem ap sevi ritēt, tos komentējot, nevis organizējot.
Aktiera Mārtiņa Liepas kontā šī ir viena no mērogos lielākajām psiholoģiskajām lomām. Mākslinieks izdara daudz, īpaši sākuma epizodēs sava varoņa mokoši pretrunīgās emocijas atverot ar izspēlētām emocionālām niansēm.
Vitja šķiet kā iestrēdzis starp māti un sievu, starp mīļāko un mirušo tēvu, starp daudziem “vajag”, kur viņš pats pazaudējis sevi. Brīžiem meklējot izeju vai kompromisus, reizēm atgādinot nožēlojamu lupatu, aktierim izdodas ievilkt sava varoņa sajūtās arī skatītājus.
Tomēr gandrīz divu stundu garajā izrādē pamazām iezogas atkārtošanās, trūkst artistisko nianšu un mēroga. Īsti nenospēlētas, tādēļ nesaprotamas šķiet attiecības pret mirušo tēvu, arī emocionālai sazobei ar vectēvu atvēlēts pārāk īss mirklis. Pietrūkst arī režijas koncepta par Liepas atveidoto tēlu.
Fināla epizode uzbūvēta tā, ka tā rāda galveno varoni, ieslēgtu aiz siltuma taupīšanai rūpīgi aizlīmētiem logiem, neļaujot aktierim nospēlēt jēdzieniski to, vai notikušais ir viņa tēla traģiska vaina vai arī groteska muļķība. Stāsts paliek bez emocionālas kulminācijas liriski izšķīdušā “tā gadījās” līmenī un tikai piesaka ideju par cilvēka dvēseles un lietišķības pretrunām, kas tik būtiskas arī šodien.
Toties režisora rokraksts un pedagoģiskā (viņš ir pedagogs Krievijas Valsts teātra mākslas institūtā) pieredze ļāvusi uzplaukt spilgtiem reālpsiholoģiskiem tēliem. Darbības nianses labi jūtamas mazās zāles tuvajā distancē, uzliekot lielu slodzi aktieru meistarībai.
Spilgtu momentu ir daudz, visvairāk pārliecina Māras Mennikas nospēlētais sievas Ļenas temperaments, spītība un paštaisnums. Viņas pretstatu – Viktora māsu Loru – aktrise Ieva Puķe atveido emocionāli izkāpinātās krāsās – lepnums, garīga dižciltība, jūtīgums.
Neaizmirstamas ir Skaidrītes Putniņas spēlētās mātes atvadas no dēla, ar skumjas nožēlas pilnu un vienlaikus sirsnīgi piedodošu intonāciju noraidot piedāvājumu dzīvot kopā: “Tu jau esi samainījies, Viktor. Maiņa ir notikusi… Tas bija ļoti sen. Un tas notiek vienmēr, katru dienu.”
Baiba Valante un Januss Johansons meistarīgi spēlē apsviedīgi saimniecisko Lukjanovu pāri ar precīzas groteskas izteiksmi. Savu daudzo lomu izpildījumu vidū aktierim Kārlim Freimanim izdodas katru no tām izcelt ar tipāžu raksturojošiem žestiem un frāzēm.
Aktieru ansambļa spēle ir jūtīga un atdevīga, ar līdz centimetram precīzām darbībām, un izrādes atmosfēra apvieno visu tēlu attiecības. Pārliecinošs atbalsts koptēlam ir gaismu mākslinieka Jevgeņija Vinogradova (Maskava) darbs, izceļot aktieru individualitāšu spēcīgākās puses un izteiksmīgākās situācijas.
Jurijs Trifonovs, “Apmaiņa”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī
Režisors: Jegors Peregudovs (Maskava), scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone.
Lomās: Kārlis Freimanis, Januss Johansons, Mārtiņš Liepa, Māra Mennika, Ieva Puķe, Skaidrīte Putniņa, Baiba Valante.
Nākamās izrādes: 16., 22., 23. decembrī.
