Nemeklējiet Ķīnā čainataunu 0
Ķīna ir gana tālu no Baltijas krastiem, un šis tālums laikam arī vedina uz domām par eksotiku. Tempļi, imperatoru pilis, gigantiski aizsargmūri, kalnos slēpti klosteri, kuros var grimt garīgās apcerēs vai apgūt dažādas cīņu mākslas, plaši rīsa un prosas lauki, greznums un nabadzība, dārdzība un lētums, augstāko tehnoloģiju industrija un pilnīgs analfabētisms, zīds un šaujampulveris…
Jā, kontrasti, kā jau Austrumiem pieklājas, un droši vien tajos arī meklējam šo eksotikas piesitienu. Nez vai arī ķīnieši Eiropā skatāmo dēvē par eksotiku? Vai arī šā jēdziena fenomens darbojas vienā virzienā?
Pekina bez pīles
Doties uz Ķīnu pamudināja iespēja izmantot aviokompāniju atlaižu akciju. Ja lidojums no Rīgas līdz Pekinai un atpakaļ nemaksā vairāk par 230 latiem, tad atliek vien atrast tūrisma aģentūru, kas noorganizē iespējami saturīgu ekskursiju programmu Ķīnā. Tiesa, laiks šīs megavalsts iepazīšanai bija nepiedodami niecīgs – tikai nedaudz vairāk par nedēļu, taču vismaz dažas no spožākajām tūrisma obligātās programmas pērlēm var pagūt apskatīt.
Kad lidmašīna gatavojās nolaisties Pekinas lidostā, bija tikai viena doma – kaut nu šī programma darbotos un tur tiešām kāds sagaidītu…
Bažām, par laimi, nebija pamata – ķīniešu izcelsmes krievu valodas lietpratējs gids Borja, kurš sevi tā dēvēja vienkāršības labad, jo viņa īstais vārds cittautietim nebūtu pa zobam, jau stāvēja sagaidītāju pulkā, turēdams rokās A4 formāta lapu ar mūsu uzvārdiem.
Pie lidostas ieejas gaidīja arī komfortabls auto, kura šoferis pa Pekinas labirintiem vizināja vien minēto Borju un mūs – divas ceļotājas no Latvijas. Teikšu, zināma vī ai pī sajūta nepameta visu ceļojuma laiku…
Pekinā jeb Bei Jing, kas tulkojumā nozīmē – ziemeļu galvaspilsēta, dzīvojot vairāk nekā 11 miljoni iedzīvotāju, un pilsētai, šķiet, nav ne gala, ne malas. Vaicāju Borjam, vai tiesa, ka mūsu viesnīca atrodas netālu no slavenā Tjaņaņ-meņas laukuma – nu, vismaz internetā tā rakstīts? Bet, ieraugot izteiksmīgo smaidu Borjas sejā, sapratu – tā gluži nebūs. Priekšstats par to, kas ir tuvu un kas tālu, acīmredzot ir tieši proporcionāls izmēriem, par kuriem ir runa. Ja līdz kādam objektam Pekinā ar sabiedrisko transportu varot aizkļūt stundas laikā – tas jau esot samērā tuvu. Bet kājām…
Aiz mašīnas loga vien augstceltnes, kuru arhitektūra visai maz līdzinās tai, ko it kā sagaidām ieraudzīt Ķīnā. Nav ne ausaino jumtu, ne grebumu, ne grezno zeltā izrakstīto un uz kolonnām balstīto krāsaino ēku fasāžu. Tiesa, dažām mājām tomēr uzlikti tādi kā sargtornīši ar uzliektajiem jumtiņiem, taču tie drīzāk atgādina kiča elementus, nevis pastāvīgu arhitektūras rokrakstu.
Pabraucam garām milzīgam stiklotam pusapļa formas angāram, Borja stāsta – tas esot kultūras centrs. Saku: ak, izskatās tik salts un tāls no visa, kas varētu saistīties ar vārdu kultūra! Parasts stikla un alumīnija angārs! Parasts?! Borjam mans komentārs acīm redzami nepatika. Eiropā taču modē modernā arhitektūra, viņš iebilst. Lūk, mēs arī gribam kā Eiropā! Vai Amerikā! Redzat to daudzstāvu viesnīcu, kas līdzinās lāpai? Tai esot septiņas (!) zvaigznes, un tā ir olimpiskā kvartāla lepnums gluži tāpat kā mistiskais ūdens kubs un ultramodernais stadions, saukts par putna ligzdu. Dienā gan tas atgādināja tādu kā metāla stīpās ievīstītu vienšūnas organismu, taču naktī zaigo visās varavīksnes krāsās. Nu, skaisti – ko citu lai saka! Saprotu, ka galvaspilsētas attīstība vispār jādala divos laikmetos – pirms un pēc olimpiskajām spēlēm. Un – ak! Kādi tik arhitektūras brīnumi mūs vēl sagaidīšot Šanhajā! Ne velti slavenajā Pu Dong krastmalā uzņemot filmas par nākotni!
Jautāju: kur tad tempļi, vecie kvartāli, rikšas? Borja savelk nicīgu grimasi: vai jūs, eiropieši, tiešām domājat, ka joprojām dzīvojam kādos viduslaikos? Jā, mūsu pilsētas ir divtūkstoš gadu vecas, taču Ķīnas ekonomika šobrīd attīstās neiedomājamos tempos, visādi rūpnieciskie konglomerāti, gigantiskas biroju ēkas un citas ražotnes te aug kā sēnes pēc lietus. (Dzirdēju, liela daļa ķīniešu savu dzīvi pavadot, pat lāgā neizejot no rūpnīcas, un tur arī radot jauno paaudzi – nākamos strādniekus. Protams, par to Borja nebilda ne vārda.) Tāpēc lielajās pilsētās nekādu seno Ķīnu tādos lielos gabalos nemaz ieraudzīt nevarot. Šodien par Ķīnas civilizācijas senatni liecina vien celtnes, kas izturējušas laika, karu un varas maiņas. Toties kas par mērogiem! Ja mūris – tad pasaulē visgarākais; ja laukums – tad pasaulē vislielākais! Imperatoru laiku ēkas saglabājušās vien atsevišķās vietās, kas izmētātas pa visu pilsētu – skaidrs, ka aiz augstceltnēm tās nav redzamas. Šobrīd tajās dzīvojot bagātākie Pekinas cilvēki vai svarīgas amatpersonas. Bet senie kvartāli pilnībā strādājot tūrisma industrijas labā – aiz greznajām fasādēm darbojas veikali, tirdziņi, hotelīši u. tml. Savukārt tempļi ir augstu žogu apjozti – redzamas vien jumtu cepures. Ap tempļiem ierīkoti plaši parki, kas kalpo kā brīvā laika pavadīšanas vieta pilsētas iedzīvotājiem – no rītiem tur notiekot kolektīvā vingrošana, pēcpusdienā – dejas, sporta spēles, pūķu laišana gaisā un citas izklaides. Saku – ļoti demokrātiski, un Borja apstiprina: jā, ar demokrātiju mums viss ir vislabākajā kārtībā – tā arī pasakiet saviem tautiešiem! Redz, kā – izrādās, ķīniešiem ļoti svarīgi, lai demokrātija viņu valstī netiktu apšaubīta. Lai gan zināms, ka valdošās elites autoritātei tāpat piemīt stingrās rokas spēks – brīžiem pat ar zināmu komunisma folkloras piesitienu…
Uz domām par to, ka ķīnieši aizvien vairāk grib līdzināties nevis paši sev, bet kaut kam citam, vedina arī nesen lasītā ziņa par UNESCO kultūras mantojumā iekļautā Austrijas ciemata – Hallštates – un Itālijas iepirkšanās centra Florentia Village kopiju radīšanu Ķīnā. Šaubu nav – ķīnietis var nokopēt itin visu. Gan jau tie nebūs vienīgie atdarinājumi, jo par iespēju šādos ciematos iegādāties īpašumus interesējoties bagātie ķīnieši. Turklāt viņiem arī esot pārliecība, ka tas veicināšot tūrisma attīstību. Jādomā – vietējo. Lai gan, iespējams, arī latvietim būtu visai aizraujošs piedzīvojums kaut kur Ķīnas plašumos starp lidojošajiem kalniem un akmens mežiem vai Jandzi upes krastmalā izbaudīt, teiksim, Sabiles vecpilsētas romantiku. Ja es būtu austriete un vēl Hallštates iedzīvotāja, pat nezinu, kas mani uz Ķīnu vilinātu vairāk – Aizliegtā pilsēta vai iespējamā fantasmagoriskā izjūta, staigājot pa dzimtā ciemata ieliņām pavisam citā pasaules malā.
Vēl kāds jaunums – Pekinā iespējams saņemt bezmaksas diagnostiku jaunuzceltajā Tibetas centrā. Valdība šo projektu esot finansējusi, lai mazinātu ķīniešu ceļojumus pēc veselības uz Tibetu. Arī mēs izmantojām šo iespēju. Tibetas centrs ir visai respektabla izskata ārstniecības iestāde. Pa ceļam uz speciālistu kabinetiem var aplūkot iespaidīga izmēra Tibetas klostera Lhasā maketu. Mēs jau zinām – kopēšana ķīniešiem padodas, turklāt arī autentiskuma izjūta lielāka. Pēc neilgas gaidīšanas kabinetā iesoļoja vieda izskata dakteris kopā ar krieviski runājošu asistenti. Īsu mirkli uzmetis aci mēlei un plaukstām, viņš aši pasludināja spriedumu: vienai esot problēmas ar asinsriti, otrai – ar gremošanas sistēmu. Pa to laiku asistente iepriekš sagatavotā medikamentu sarakstā jau bija apvilkusi vajadzīgās zālītes, kas mums būtu izmaksājušas nieka četrsimt dolāru…
Simtiem gadu aizliegtā Guguna
Iespaidīgā Aizliegtā pilsēta jeb Guguna ir dižākais Ķīnas monarhu pagātnes simbols. Tās sarkanie mūri sākas tūdaļ aiz Tjaņaņmeņas jeb Debesu miera laukuma, kas ar saviem 40 ha skaitoties lielākais pasaulē. Tajā pietiekot vietas vismaz diviem miljoniem cilvēku. Borja gan pasmīnēja par šo apgalvojumu, taču arī nenoliedza. Var jau būt – kas zina? Šodien pasaulē grūti izveidot kaut ko tik lielu, lai pēc kāda laika kur citur neizveidotu kaut ko vēl lielāku vai augstāku. Impērijas laikmetā vienkāršā tauta nedrīkstēja apmeklēt šo laukumu, tikai 20. gadsimtā tas kļuva par masu manifestāciju vietu, bet 1949. gadā viens no slavenākajiem ķīniešiem – Ķīnas komunistiskās partijas vadonis Mao Dzeduns – šeit pasludināja deklarāciju par Ķīnas Tautas Republikas izveidošanu. Laukumā atrodas arī Mao mauzolejs.
Aizliegtā pilsēta savus vārtus mazliet vaļā pavēra vien 1914. gadā, kad pēdējā Ķīnas imperatora laikā daļa ēku tika pārvērstas muzejā. Milzīgais komplekss, kurā ietilpst vairāk nekā 8000 telpu ar pagalmiem un dārziem, aizņem 101 hektāra platību. Kārniņu jumtiem segto celtņu – paviljonu, audienču zāļu, dzīvojamo istabu – labirints, ko rotā mitoloģiskas būtnes, marmora kāpņu un tiltiņu virtenes, vīraka dedzināmie un ūdens trauki, bronzas lauvas utt., u. t. jpr., eiropietim uzreiz atgādina dzīvu Bertoluči filmas “Pēdējais imperators” dekorāciju. Mazliet iztēles, un imperatoru slēgtā galma aizkulises ar ministru un einuhu neģēlībām, konkubīņu viltībām un intrigām šķiet acu priekšā. Atliek vien atrast harmoniju Augstākās vai Pilnīgās harmonijas vai arī Harmonijas saglabāšanas paviljonā, jo pazaudēt to acīmredzot bija simtiem iemeslu un kārdinājumu.
Ar Zoju pa Siaņu
No Pekinas Siaņā – vienā no senajām Ķīnas galvaspilsētām, bet šobrīd diezgan tipiskā vidusmēra pilsētā ar apmēram astoņiem miljoniem iedzīvotāju – var nokļūt ar vilcienu, kurā gan jāpavada nakts. Biļetes cena mīkstajā kupejas vagonā – ap 40 latu. Ja kupeju gadās dalīt ar ķīniešiem, iznāk visai amizants brauciens – ar it kā vainīgiem un muļķīgiem smaidiem no abām pusēm, jo kopīgu valodu atrast pagrūti. Gados vecāka sieviete atdeva mums gandrīz pusi līdzpaņemtās pārtikas, jo acīmredzot nejutās ērti, ēdot to vienatnē. Nez kāpēc mūsu auzu pārslu cepumiņi viņu īpaši neuzrunāja…
Ķīnas dzelzceļš vispār būtu īpaša raksta vērta tēma. Nekur citur pasaulē vēl netiku redzējusi tādus drošības un pasažieru kontroles pasākumus. Bagāža tiek caurskatīta tāpat kā lidostās, arī pie katras uzgaidāmās telpas un izejas uz peroniem stāv kontrolieri – nemaz nedomā, ka gadījumā, ja biļeti būsi pircis ceļojumam kopējā vagonā, varēsi sēdēt uzgaidāmajā telpā, kas domāta kupejniekiem.
Uz perona mūs sagaidīja gide, kas sevi dēvēja par Zoju. Viņa tūdaļ noskaidroja, vai gadījumā neesam no Pēterburgas – no turienes ierodoties cimperlīgākie tūristi, kuri, nopirkdami vispieticīgāko ekskursiju programmu, pieprasa visu iespējamo.
Teicām, ka vispār neesam no Krievijas, un Zoja atzinās, ka viņai tā arī esot licies – gan jau pārstāvam kādu no tām valstīm, kas kādreiz bijušas Krievija…
Iemetušas somas mašīnā, devāmies uz pilsētas seno mūri, kas kopā ar Lielo un Mazo savvaļas zosu pagodu ir gandrīz vienīgie Siaņas kādreizējās varenības liecinieki. Mūra vienā pusē slejas jaunās Siaņas debesskrāpji, bet otrā – vecpilsētas nabadzīgā romantika ar ielu tirdziņiem, frizieriem un ēdienu gatavotājiem.
Pamanot, ka uz ielām nav daudz bērnu, vaicāju Zojai, vai joprojām pastāv ierobežojumi attiecībā uz bērnu skaitu ģimenē. O, jā, viņa apstiprināja. Ja piedzimst meitene un vecākiem pašiem nav ne brāļu, ne māsu, tad drīkstot laist pasaulē vēl vienu bērnu. Bet, ja uzreiz piedzimstot dēls, tad par katru nākamo bērnu valstij jāmaksā nodoklis 40 tūkstošu juaņu (ap 4000 latu). Vaicāju, kas notiek, ja vecākiem šādas naudas nav? Nu, tad bērns dzīvojot kā zaķis – bez personas identifikācijas, bez dokumentiem, bez jebkādām tiesībām uz valsts izglītību vai medicīnisko aprūpi. Viņš nevar pat iegādāties biļetes uz starppilsētu autobusiem un vilcieniem, nemaz nerunājot par lidmašīnām, jo biļešu kasēs jāuzrāda pase. Ja notiktu tautas skaitīšana, pasaule būtu ļoti izbrīnīta par patieso Ķīnas iedzīvotāju skaitu, jo lauku apvidos tādu zaķu esot lērums.
Siaņas vārds pasaules apceļotājiem gan vairāk saistās nevis ar pašu pilsētu, bet gan ar imperatora Šihuandi grandiozo kapeņu kompleksu, kas atrodas ārpus Siaņas – Šaaņsji provincē. 1974. gadā, rokot aku, vietējie zemnieki nejauši atrada māla figūras galvu un tobrīd pat nenojauta, ka viņu priekšā ir viens no 20. gadsimta svarīgākajiem arheoloģiskajiem atradumiem – Terakotas armija, kas vairāk nekā 2000 gadu sargāja Ķīnas apvienotāja un pirmā imperatora Ciņa Šihuandi kapavietu. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā pusmiljons strādnieku radīja krāšņāko mauzoleju Ķīnā ar aptuveni 6000 karavīru statujām, kas stāv ierindā pilnā kaujas gatavībā. Kareivju sejas vaibsti atbilst reāliem cilvēkiem. Arheologi atrada arī kaujas ratus, bronzas zirgus, dažādus ieročus, lauksaimniecības darbarīkus un citas lietas. Kad kapenes bija pabeigtas, drošības nolūkos tur ieslodzīja arī nelaimīgos māksliniekus un imperatora konkubīnes. Visbeidzot mauzoleju apstādīja ar kokiem un krūmiem, lai tas izskatītos kā parasts pakalns. Un tāds tas arī bija vairāk nekā 20 gadsimtus. Vēl lielāku pārsteigumu par redzēto sagādā fakts, ka patlaban atraktās kapenes ir tikai daļa no milzīgās nekropoles. Tāpēc Terakotas armiju pamatoti dēvē par astoto pasaules brīnumu.
Mazajiem viss šķietot liels
Ķīna ir milzīga. Lai to iepazītu, nedēļa ir vairāk nekā smieklīgi niecīgs laiks. Bet, lai cik ilgi pa šo valsti ceļotu, neiepazītā un līdz galam neizprastā vienmēr būs vairāk nekā redzētā, apbrīnotā un baudītā. Un katram tas, visticamāk, būs stipri personisks ceļojums ar iespaidiem par savu, tikai paša ieraudzīto Ķīnu.
Atgriežoties mājās, lidmašīnā dzirdēju, kā viena krieviete teica otrai: nu, vot, aiztriecāmies tādu gaisa gabalu, bet nekādas dižās eksotikas jau tur nebija – debesskrāpji visā pasaulē esot līdzīgi, arī tempļi un pagodas gandrīz visur izskatoties vienādas un nebūt ne tik krāšņi, kā varētu iedomāties, apmeklējot daudzās čainataunas, kas sabūvētas vai visās pasaules malās. Nu, jā, tā laikam tiešām būtu milzu kļūda – identificēt Ķīnu ar kādu čainataunu, kas redzēta, teiksim, kaut kur Britu salās. Lielo (ķīnieši gan to dēvē par garo) Ķīnas mūri pašaizliedzīgā kundze esot uzveikusi augstpapēžu kurpēs, un lai viņai nestāstot, ka tā pastaigu taciņa esot saskatāma no kosmosa! Un tad sekoja teikums, kurā acīmredzot sublimējās visi slāvu viešņas iespaidi par šo Austrumu lielvalsti: nu, tie taču ir ķīnieši – viņiem viss šķiet lielāks, nekā patiesībā ir, viņus pašus ieskaitot! Šādu teikumu mazas nācijas pārstāvis diezin vai izdomātu un, ja arī izdomātu, visticamāk, paturētu pie sevis kaut vai aiz cieņas pret tādu senās civilizācijas simbolu kā Lielais Ķīnas mūris. Ne velti 2007. gadā to pievienoja cilvēka roku darinātajiem pasaules brīnumiem – mūris celts divtūkstoš gadu, sasniedzis 6300 km garumu, tā celtniecība prasījusi miljoniem vergu dzīvību…
Bet kādai tad vajadzētu būt meklētajai eksotikai? Kāds Ķīnas apceļotājs reiz teica: dodoties uz šo valsti, vajadzētu nolikt malā stereotipu, ka Ķīna ir vieta, kur ļoti daudzi mazi dzelteni cilvēciņi ar bambusa cepurēm galvā un suņa gaļu starp zobiem ražo lētas plastmasas rotaļlietas un citus niekus. Tāds pirmatklājējs būtu pagalam pārsteigts, ieraugot stipri atšķirīgas ainas…
