“Nepamet mani ēnā bez vārdiem.” Annas Dzintares dzeja 0
Anna Dzintare ir dzimusi Rīgā un aizvien tajā dzīvo. Pilsēta dzejniecei ir ļoti tuva, tās ainava rosina, īpaši novakare un vakarkrēsla. Arī daba – jūra, mežs. Annu vienmēr saistījusi literatūra, dzejoļus viņa raksta kopš vidusskolas laikiem.
“Manis rakstītajā un manā pasaules redzējumā īpaša vieta ir impresijām. Dzīvei tas varbūt īpaši neder, bet dzejā viss ir iespējams,” viņa atzīst. Anna ir ieguvusi bakalaura grādu Baltu filoloģijā Latvijas Universitātē un sarakstījusi divus dzejoļu krājumus – “Eju pa svešu ielu” (2014, Ojāra Vācieša prēmija dzejā) un “Melns ūdens. Balts gaiss” (2017).
Jautāta par ierosmēm literatūrā, Anna stāsta: “Labprāt lasu romantisku noskaņu romānus, arī fantastiku. No dzejas man vistuvākie ir Amanda Aizpuriete un Arvis Viguls ar ēnaino tēlainību un tikai sev raksturīgo pasaules uztveri, kā arī Aleksandrs Čaks, Aspazija un Austra Skujiņa. No ārzemniekiem – Tomass Transtrēmers – gan vienkāršs, gan sarežģīts dzejnieks.”
– 2014. gadā ieguvi Ojāra Vācieša prēmiju dzejā par savu debijas krājumu. Ko tev nozīmēja šis notikums?
A. Dzintare: – Tas man bija ļoti īpašs mirklis. Iedvesmoja turpināt rakstīt.
– Vai tev kaut kad bija ienācis prātā pārstāt rakstīt dzeju?
– Ir bijuši brīži, kad pārņēmis galīgs izsīkums un likās, ka nekad mūžā vairs neko nerakstīšu. Bet nāk jauni iespaidi, un tas atkal pāriet.
– Cik svarīgi dzejniekam atrast dvēseles draugus – savu kompāniju, kurā uzturēties, domubiedrus, ļauties bohēmai u. tml.?
– Domāju, ka tas ir visai būtiski, palīdz savstarpēji bagātināties, lai gan es pēc dabas esmu vienpate. Svarīgas ir arī autora paša attiecības ar dzeju.
– Kā veido savas attiecības ar dzeju, kā notiek iepazīšanās? Iepatikšanās vai atgrūšanās?
– Nav tā, ka es katru dienu kaut ko rakstītu, ka dzejas tēli māktos virsū bez pārtraukuma. Bet, kad tie atnāk, tad iepazīšanās un iepatikšanās notiek uzreiz un bez atkāpēm. Atkāpes un pārvērtējumi, kādreiz arī atgrūšanās, nāk pēc tam. Kā jebkurā jūtu pasaulē.
– Kā saproti, ka dzejolis ir labs? Tavs vai kāda cita.
– Dzejolis ir labs, ja tas ir pietiekami spilgts un emocionāli paliek atmiņā. Vai arī – kā mans vecaistēvs teica par keramiku – ja met no kalna lejā un nekas nenolūst.
– Vai dzejnieku pasaulē eksistē tāds jēdziens kā nākotnes plāni?
– Gribu turpināt rakstīt dzeju. Protams, arvien labāk.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Kadros sadalīta dzeja ar savu lakonismu pārsteidz un reizē dara piktu, jo šķiet, ka Anna varētu veidot savas dzejas ainas vēl pilnīgākas, viņa nereti atstāj lasītāju badā. Aiz tā, protams, autores individuālais stils, jo tvērumi ir patiesi un tos grūti vai pat kaitīgi laist tālāk pa valodas celmiem. Prātoju, kādēļ iepriekš nebiju daudz dzirdējusi par šo dzejnieci… Varbūt jāmēģina kāpt pāri formai, kas ir arī saturs? Kad vēl, ja ne tagad?!”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Annas Dzintares dzejoļu kopā “Pluss un mīnuss”
***
Tajā bijušajā telpā
Vēl skumji skan akordeons
Tajā naksnīgi nopietnā pagalmā
Rasina viegls lietus
Tumša auto straume
Vēl traucas garām pa šoseju
Kā asinsķermenīši asinsvados
Attāla vilciena klaboņa
Neskaidra cigarešu dūmaka
Un raupja zeme
Tajā bijušajā telpā
***
Kā meža lauma es klausos tevī
Pustumsā
Iepretī krāsainām grāmatu mugurām
Kas rāmi stāv plauktos
Iepretī klusai ieelpai un izelpai
Telpā
Pustumsā tradeskanciju ēnā
Es esmu meža lauma
Un klausos tevī
Dzirdu kā tālums skan –
Gaismā nomazgāti putni
Aizlaižas pāri gludenai ūdens virsmai
***
Pluss un mīnuss
Deja aizsietām acīm
Koki aizslīd
Kā skatuves dekorācijā
Kur gaisusi vasaras vakaru smarža
Maldoties starp divām sliedēm
Izplēn laiks
Pirmajām sākums otrām beigas
Ainas nesakrīt
Monologi atpaliek
Dialoga gaišums sairst skaņās
Skaņas iekrīt neīstajā ainā
Un gaist
Tāpat kā vasaras vakaru smarža
Kad ataust rīts
***
Tu pienāci pie mana loga
Pastiepi plaukstu
Es satvēru to
Un iznācu ārā no sava loga
Ved mani pāri plašajam pasaules laukam
Lai varam pazust no īstenības
Ved mani
Kur vienradži dzer dzīvību no zilām upēm
Kur pāri galvai visās krāsās sašķīst zvaigznes
Ved mani tālu
Lai ceļojums nebeidzas
Lai man nav jāatgriežas pie sava loga
***
Liela lauka vidū
Jūs griežat lielu ratu
Liela lauka vidū
Jūs ejat un ejat pa apli
Tā kā rit gadi un gada laiki
Tā kā rit mēneši stundas un mirkļi
Ejat pa apli
Turaties stingri pie ass
Kā pie patiesības
Balstāt zemi un debesis
Sengrieķu varoņi kustīgā skulptūrā
Sīks lietus līņā
Pāri jau gandrīz nomītai zālei
Rats lēni griežas
Griežas uz priekšu
Pa apli
***
Galva pilna ziliem rēgiem
Bālas rokas aizklāj sauli
Nožņaudz gaismu
Virs galvas plīst stikli
Logi bez rūtīm
Rēgi bez sejām logā mēdās
Diena aiziet un pamet tevi
Aci pret aci
Ar sevi
***
Neaizej
Nepamet mani ēnā bez vārdiem
Kopā ar dunci
Ko mūžīgi glabāju zem spilvena
Lai atkautos no veltiem un nelūgtiem sapņiem
Nepamet mani kā kaltušu lapu kokā
Kas raisās no zara un aizlaižas līdzi vējam
Bez spārniem
Bez vārdiem
Man vienmēr zem spilvena duncis
Kaujai ar sapņiem
***
Gaiss saldē
Auto sastājušies rindā kā partizāni
Sveic tumsu
Kāds esības medaļai pagriezis otru pusi
Iepinis ielās klusumu
Dodot vietu nākamajai mūžībai
No tumsas līdz tumsai
No sniega līdz sniegam
Līdz atkušņa baltajam ūdenim
