Nepazaudēt mīlestības sastāvdaļas! Saruna ar rakstnieci Ingunu Dimanti 0
Reiz dzīvoja ģimene – divas meitas un māte. Vecākā meita Agneta, vēl mācoties skolas pēdējās klasēs, brīvajos brīžos strādā par sanitāri slimnīcā, lai palīdzētu savilkt galus. Neparasti nav ne tas, ka Agneta skolas izskaņā iemīlas klasesbiedrā Marekā, ne tas, ka uz turīgā, izskatīgā, sportiskā puiša uzmanību pretendē arī viņas labākā draudzene Līvija.
Taču, kā ierasts Ingunas Dimantes romānos, arī “Paslēptā dzīve” aizved dziļāk par ikdienu. Pilsētā, kurā dzīvo Agneta, atrodas sena ēka – Zīres bendes nams –, ap kuru vējo noslēpumu aura.
Reiz, vakarā ejot pa pilsētu, Agneta pamestajā bendes namā redz cilvēku, bet apkārt virmo noslēpumaina, maģiska tamburīna melodija. No kurienes tā nāk, kas ir noslēpumainais svešinieks, un kā ar šo noslēpumu saistās kāda mirstoša sirmgalvja viņai uzdāvinātais greznais auskars, to meitene uzzinās, tikai gadiem ejot.
Inguna, jūsu romānos vienmēr ir sava daļa mistikas. Vai pati arī esat piedzīvojusi kādu notikumu, kas nav izskaidrojams ar fiziskās pasaules realitāti?
Jā, arī pašai gadījies tādu notikumu piedzīvot, esmu ļoti reāli izjutusi citas pasaules klātbūtni, izturos pret to ar lielu pietāti, tādēļ šo pieredzi paturēšu pie sevis. Arī tāpēc, ka daļa cilvēku kam tādam neticēs un smīkņās, taču pašiem tuvākajiem esmu piedzīvoto izstāstījusi. Varu vien atklāt, ka kopš tā gadījuma es daudz uzmanīgāk izturos pret dzīvi un pret to, ko vēl vēlos paveikt.
Taču, ja mistikai pieiet ar humoru, mūsmājās mēdzam piesaukt to ikreiz, kad kaut kas pazūd – pildspalva, zeķes vai mīļā zaļā krūzīte. Tā kā mēs neesam pedanti, tas atgadās diezgan bieži. Un tādās reizēs mums ir teiciens, ka māju piemeklējusi kārtējā mistika.
Arī rakstīšanu es uzskatu zināmā mērā par mistiku, jo tā nav gluži reālās pasaules sastāvdaļa.
Viena no romāna “Paslēptā dzīve” personām ir Zīres bendes nams, un to apvij arī leģenda par muižnieku dzimtu. Vai šai leģendai ir reāls pamats, un vai jums pašai patīk senas leģendas?
Man ļoti patīk lasīt leģendas, un, ja es braucu uz pilīm vai muižām, tad daudz labāk paturu atmiņā nevis arhitektūras brīnumus, bet tieši leģendas, kuras gids pastāsta, protams, ja pastāsta. Parasti tās slēpj kādu skaudru mīlasstāstu, kurš laika gaitā apaudzēts un kļuvis par leģendu.
Taču savos romānos ļaujos iztēlei un leģendas radu pati, neizmantoju noklausītās.
Darbojošās personas un notikumi izaug manī, un es necenšos pārmērīgi analizēt, kā tas notiek – ļaujos radošajam procesam un parasti uzticos pirmajam impulsam, kurš manī iemet kādu tēlu vai notikumu.
Tomēr, nenoliedzami, iztēles notikumi izaug no reālās dzīves, pieredzētā, satiktajiem cilvēkiem, procesiem Latvijas sabiedrībā un pat globālākiem notikumiem, pat no tā, ko esmu reiz mācījusies. Realitāte un iztēle ir cieši saistītas.
Reizēm, lasot kādu darbu, šķiet, tēlu vajadzēja saukt citādi, vārds viņam vai viņai īsti nepieguļ. Ar jūsu romāniem man tā nekad nav gadījies. Cik sarežģīta ir vārddošana tēliem?
Jā, es atceros, Jānis Streičs stāstīja, ka viņš filmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” veidojis pēc Svīres stāsta, kurā Ēriku sauca par Mārtiņu. Šis vārds viņam šķitis neatbilstošs, un tā patiešām var būt, ka jāmaina.
Manos romānos gan vārdi lielākoties atnāk paši un diezgan viegli, tomēr ir gadījies pasēdēt ar kalendāru. To es daru uzreiz, sākot romānu – sameklēju tēlu vārdus, iemīlu viņus tieši ar tiem vārdiem, ko esmu viņiem piešķīrusi, un tālāk ar viņiem vairs nav problēmu.
Sarežģītāk gan ir ar negatīvajiem tēliem. Vienā manā romānā darbojas ne sevišķi jauks Uldis, un, kad manuskripts jau bija pabeigts un iesniegts, domāju: es taču pazīstu vairākus cilvēkus, vārdā Uldis, un viņi visi ir tik jauki, kā man gadījās tāds negatīvs tēls?
Līdzsvara dēļ citā romānā devu vārdu Uldis pozitīvajam varonim (smejas). Bet vārddošana tēliem tiešām ir pilnīgi neatkarīga no man pazīstamajiem cilvēkiem. Vārdi pieder tikai personāžiem un nevienam citam.
“Paslēptā dzīve” parāda ceļu no jaunības aizraušanās un lidojuma līdz attiecību briedumam – vai sabrukumam. Kā jums šķiet, kādas sastāvdaļas nepieciešamas, lai lidojums pārtaptu drošā, uzticamā mūža savienībā?
Lai nonāktu līdz mīlestības sastāvdaļām, būtu jārunā par diviem mīlestības veidiem. Viens ir tas augstais, fantastiskais lidojums, kad pazaudējam zemes un realitātes sajūtu un ieplanējam citā dimensijā. Romantiskajiem rakstniekiem šeit ir kur izvērsties.
Taču ir otra mīlestība, kas saistās ar laulību, ģimeni, bērniem. Tad lidojumam ir tendence noplakt, jo iejaucas ikdiena un sadzīve. Jautāti pēc daudzu gadu kopdzīves, cilvēki parasti atbild, ka viņu mīlestības un ilgās laulības pamatā ir atbalsts, cieņa, uzticība, pienākums, rūpes vienam par otru. Tās tad arī ir tās mīlestības sastāvdaļas.
Parasti pēc daudziem nodzīvotiem gadiem vairs nepiemin nekādu pārdabisku spārnotās laimes sajūtu – tā nu tas ir. Un tā ir ārkārtēja veiksme, ja dzīves laikā izdodas harmoniski no pirmā mīlestības veida ieplūdināties otrā un vismaz kādu no mīlestības sastāvdaļām saglabāt mūža garumā. To arī novēlu pāriem, sākoties jaunajam gadam, – nepazaudēt mīlestības sastāvdaļas. Savukārt brīvajiem – pazaudēt galvu un iemīlēties!
