Māris Zanders: Politiķi uz galda liek jau “fotošopētus” savu vēlmju attēlus 1
Vispirms jāatgādina, ka atšķirībā no konkrētā Ministru kabineta deklarācijas par tā iecerēto darbību valdības rīcības plāns pretendē uz lielāku konkrētību un atbilstību reālajām iespējām. Krišjāņa Kariņa valdības rīcības plānu iecerēts pieņemt 23. aprīlī, tādēļ es tālākajā tekstā vadīšos no manā rīcībā esošā projekta.
Politikā bieži novērojams, ka amatpersonas ar saviem izteikumiem pašas sašaurina sev manevra iespējas.
Ja mēs pārcilājam prātā pēdējo nedēļu laikā dzirdēto, tad to var īsi formulēt tā: 2019. gada budžetā koalīcija savas prioritātes un solījumus objektīvu iemeslu dēļ iekļaut nespēja, jaunajai politikai kārta pienāks 2020. gada budžetā.
Šādi apgalvojumi ir izskanējuši pietiekami bieži, lai sabiedrība gaidītu 2020. gada budžeta projektu ar zināmu interesi. Ko mēs redzam rīcības plānā?
Minimālās algas palielināšana. Tiek solīti priekšlikumi par tās paaugstināšanas iespējām, priekšlikumu izstrādes termiņš – 2020. gada 30. maijs (pasākuma numurs 6.2.). Tātad jebkurā gadījumā paaugstināšana nenotiks arī nākamgad. Minimālās pensijas paaugstināšana. 2022. gada 30. oktobris (8.2.). Var neturpināt.
Īsi sakot, priekšvēlēšanu periodā visvairāk pamanāmie apsolījumi netiks īstenoti arī 2020. un, visticamāk, arī ne 2021. gadā.
Skaidrojums, mazliet to dramatizējot, atrodams cita dokumenta, valdības 15. aprīļa ārkārtas sēdē apstiprinātās Latvijas Stabilitātes programmas 2019.–2022. gadam, 19. lappusē: “2018. gada 4. ceturksnī jau parādījās ekonomikas bremzēšanās pazīmes… tādējādi arī 2019. gads jau iezīmējas ar ekonomiskās attīstības bremzēšanos”.
Īsi sakot, krīzes nebūs, bet tādu ieņēmumu, lai varētu īstenot dārgākos no priekšvēlēšanu solījumiem, arī nebūs. Nav vairs jēgas cilāt jautājumu, vai 2018. gada vidū solījumu izteicēji bija pietiekami informēti par ekonomikā notiekošo un, ja nebija, cik tā viņu pašu nolaidība.
Toties izskaidrot elektorātam šogad un nākamgad solījumu nepildīšanu gan būs netriviāls uzdevums.
Runājot par solījumiem un darāmajiem darbiem, kas nepaģēr vērā ņemamus budžeta naudas apjomus, aina ir raiba. Ir segmenti, kuros, spriežot pēc rīcības plāna, gumijas stiepšana nenotiks.
Tas, piemēram, attiecas uz finanšu tirgus sakārtošanu (16.1. – 16.5., 17.1.), un šim mērķim Kariņa valdība ir atvēlējusi šo gadu un ne vairāk. Tāpat bez, kā saka, vilkšanas garumā notiks izmaiņas ostu un citu transporta infrastruktūras daļu pārvaldībā, to skaitā ar mērķi palielināt valsts ietekmi (82.1. – 82.2., 83.1.).
Satiksmes ministrs nolēmis ar šiem uzdevumiem tikt galā šogad. Kā jau minēts, te budžeta nauda nav nepieciešama, tomēr pretdarbība sagaidāma būtiska.
Tajā pašā laikā ir segmenti, kuros formulētie darbi saturiski vērtējami kā pareizi un to izmaksas nav salīdzināmas ar pensiju vai minimālās algas palielināšanai nepieciešamajām summām, savukārt izpildes termiņi ir grūti saprotami attālināti.
Piemēram, nav skaidrs, kādēļ “trauksmes celšanas kontaktpunkta” (normālā valodā izsakoties, vietas, kur sūdzēties…) izveidei ir nepieciešams ne tikai šis, bet arī viss nākamais gads (35.1.). Lai nebūtu sīkumaini, pamatīgāks piemērs.
“Izvērtēt meža apsaimniekošanu regulējošo normatīvo aktu efektivitāti” – neturpinot birokrātisko žargonu, ļoti būtiska tēma (76.1.) – veicams līdz 2022. gada 30. oktobrim. Kāpēc tāda nesteidzība?
Tas pats jautājums attiecas uz saprātīgiem priekšlikumiem par augšņu datubāzi un monitoringa sistēmu. Rodas iespaids, ka, tēlaini izsakoties, uz to, kas nekliedz (streikotāji, piketētāji, komentāru rakstītāji utt.), proti, uz “mēmajiem” dabas resursiem amatpersonas joprojām skatās miegaināk. Manuprāt, nepamatoti.
Lasītājs var jautāt – vai šie rīcības plāni kam der? Nu, zināmu disciplīnu ievieš, lai gan būtu melots, ja teiktu, ka tiek izpildīti pilnībā gan pēc burta, gan gara.
Valdības 15. aprīļa sēdē finanšu ministrs Jānis Reirs vairākkārt aicināja nejaukt oriģinālo un ar datorprogrammām apstrādāto realitātes attēlu.
Galvenā problēma ar šiem plāniem ir tā, ka politiķi nereti uz galda liek jau “fotošopētus”, pielabotus savu vēlmju attēlus, un tad ir liela elšana un pūšana saprast, kāds vispār ir oriģināls. Akvāriju pārvērst par zivju zupu principā var, zivju zupu par akvāriju – ne.
