“Nespēju pateikt nē! Labestība vai trūkums?” Atbild geštaltterapeite 0
LASĪTĀJA JAUTĀ
“Lai gan jau krietnu laiku dzīvoju pieaugušas sievietes dzīvi, kur man nevienam nav jāatskaitās, ko un kāpēc daru vai nedaru, es vienalga nespēju atteikt, ja kāds lūdz manu palīdzību.
Nav nozīmes – tie ir manas ģimenes locekļi, radinieki, draugi, paziņas vai pilnīgi svešinieki.
Pat ja zinu, ka beigu beigās nepaspēšu paveikt pati savus darbus, būšu pārgurusi un stresaina, es vienalga to daru. Atteikšanu tajos mirkļos izjūtu kā emocionāli nepieņemamu.
Pati nesaprotu, kāpēc. Jā, man patīk, ka esmu izpalīdzīga, taču gribētos arī padomāt pašai par sevi. Kā iemācīties pateikt “nē” un nejusties slikti un vainīgai?”
Atbild Agnese Spuriņa, geštaltterapeite
“Ja pieņemam, ka mums katram piemīt daudzas un pretrunīgas personības daļas, tad šķiet, ka ir izveidojies disbalanss, respektīvi, ka izpalīdzīgā sieviete jūsos ievērojami dominē pār to, kura spēj padomāt pati par sevi. Neskatoties uz to, jums gribas būt kā vienai, tā otrai.
Sakot kaut kam “jā”, mēs vienlaikus ar to kam citam sakām “nē”.
Lai kaut ko iegūtu, kaut kas ir jāzaudē. No jūsu stāstītā top skaidrs, ko jūs zaudējat, bet varbūt ir vērts pavaicāt sev – ko jūs iegūstat, esot izpalīdzīga? Vai varētu būt, ka šis ieguvums ir daudz nozīmīgāks par pašas labsajūtu? Pēc jūsu teiktā var nojaust, ka jūsu pieredze, iespējams, glabā kādu situāciju, kad – sakot “nē” – jūs esat jutusies slikti (vainīga).
Pieņemu – nesaprasta, atraidīta, kaunināta, nemīlēta utt. Ņemot vērā, ka šīs sajūtas ir absolūti pretrunā ar cilvēciskajām vajadzībām pēc pieņemšanas, mīlestības un atzinības, tās mēdz būt daudz neizturamākas par fizisko pārgurumu un stresu.
Tādējādi tā vietā, lai noteiktu skaidras robežas ar tiešu “nē”, jūs, lai nesastaptos ar sāpīgo pieredzi, vairāk nosliecaties uz tādu iznākumu, kur cieš jūsu labsajūta.
Ar vainas sajūtu mēs nepiedzimstam.
Ja reiz to pazīstam, tad esam kādreiz piedzīvojuši situāciju, kad mūs vaino. Nereti vainas sajūta iet roku rokā ar otru cilvēku, kurš apvainojas. Šādas attiecības parasti ir pārāk saplūdušas, tām trūkst skaidru robežu: kur beidzas mana atbildība un sākas tava. Vainas sajūtu vairo arī dažnedažādi stereotipi, piemēram, – atteikt ir slikti, rupji, nepieklājīgi utt., tāpat – domāt par otru ir labi, bet par sevi – egoistiski.
Turklāt konkrēts “nē” ir tiešs vēstījums, un kāds (atrodoties pārāk saplūdušās attiecībās, ar neadekvātām gaidām no otra, un/vai bagāts ar stereotipiem) to dažkārt uztver kā pret sevi vērstu agresiju. Taču reizēm veselīgas agresijas deva ir pat nepieciešama, lai sevi pasargātu.
Jūsu gadījumā pastāv reāls fiziskas un emocionālas pārslodzes risks, kas var negatīvi atsaukties uz jūsu veselību, tāpēc savas vajadzības noteikti nevajadzētu atstāt novārtā.
Mums ir tiesības teikt “nē”. To darot, mēs neatraidām otra personību, bet atsakām cilvēkam konkrētajā gadījumā/lūgumā. Tas ir tikai dabiski, ka mūsu “nē” kādam var arī nepatikt. Lai būtu vieglāk apgūt “nē” teikšanu, aicinu:
Izzināt savas jūtas un vajadzības.
Tikai atzīstot savas jūtas un izprotot, ko mēs iegūstam palīdzot, kā arī – kas slēpjas aiz bailēm atteikt, mēs varam kontrolēt savu uzvedību. Sevis izzināšanā var palīdzēt arī psihoterapija.
Atrast sev patīkamāko atteikuma formu. Vienam noderēs lūgums pēc laika, lai apdomātos. Citam daudz ērtāk būs sniegt atbildi uzreiz un tieši. Vērts piedomāt arī pie balss toņa un pieklājības normām (īpaši, ja prātā valda stereotips – atteikt ir rupji).
Lai mazinātu slikto sajūtu pēc atteikuma, reizēm noder savu sajūtu (kādas pavada, izdarot šo izvēli) atklāšana otram. Tāpat, ja ir kāda palīdzības alternatīva, kuru esam gatavi sniegt, pie atteikuma varam piedāvāt arī to.
Izvērtēt savas vērtības un nostāju. Piemēram: ja lūdz vīrs, esmu gatava būt izpalīdzīgāka, ja kolēģis – mazāk.
Vai arī – pievēršot uzmanību, kādā jautājumā tiek lūgta palīdzība. Ja saistībā ar veselību – esmu atvērta vairāk, ja saistībā ar izklaidi, tad mazāk.
Jo labāk pazīsim savu personību un apzināsimies situāciju, jo skaidrāk saredzēsim un būsim brīvāki savās izvēlēs!”
