Aleksejs Grigorjevs: Nevienam es Rīgas nedošu… 0
Kaut kā nemanot no sarunām par pašvaldībām pagaisusi viena no galvenajām vietējās varas lomām – būt tautvaldībai, būt vistuvākajai cilvēkiem. Protams, arī citu funkciju izpildi neviens nav atcēlis: jātīra ceļi un ietves, jāgādā par skolām, bērnudārziem un slimnīcām, jādomā par koriem un deju kolektīviem. Nemaz jau nerunājot par ūdeni un siltumu mājās, atkritumu izvešanu un naudas piesaistīšanu dažādiem projektiem. Protams, ir vēl viena galvassāpe – vietējais transports!
Un tomēr – pašvaldībā galvenais ir tas, ka par šiem darbiem rūpējas nevis Rīgā ieceltais ierēdnis, bet vietējo iedzīvotāju vēlēti cilvēki.
Reizi četros gados viņus var atstāt vai nomainīt. Lemt ir viegli, jo viņu darba augļi ik dienas katram ir acu priekšā. Pašvaldības darba vērtēšana notiek nepārtraukti.
Šī pieredze ir zelta vērta. Valsts līmenī redzam atsvešinātību starp vēlētāju un valdību, kas tapusi viņa izvēles rezultātā. Vēlētājs šo sakarību diemžēl nesaredz, un valdības darbs viņam liekas kaut kas mistisks, kam nav nekāda sakara ar viņa izvēli balsojot. Daļēji pie vainas ir partijas pašas.
Politiķi neiet pie vēlētājiem, nemēģina iesaistīt viņus savā darbā, nestāsta par sevi. Daudz vienkāršāk ir pirms vēlēšanām pareklamēties medijos un tad četrus gadus par vēlētājiem vairs neatcerēties. Šāda plaisa starp tautu un varu ir bīstama, jo destabilizē valsti, apdraud tās dzīvotspēju. Toties vietējā līmenī saikne starp vēlētāju un pašvaldību ir daudz vieglāk saredzama, tāpēc to vajadzētu vēl vairāk izcelt un stiprināt.
Varētu šķist – jo mazāks ir pašvaldības teritorijas iedzīvotāju (vēlētāju) skaits, jo demokrātiskāka ir tās pārvalde. Tomēr, ja iedzīvotāju ir pārāk maz, tad arī pašvaldības spējas ko nebūt darīt ir pārāk mazas un arī tās rocība parasti ir neliela. Tad arī vēlētājiem nav par ko runāt ar savu administrāciju un nav par ko to īsti vērtēt. Bet, ja pašvaldība ir pārāk liela, tad tā maz ar ko atšķiras no visas valsts. Runa ir par Rīgu. Rīgas 700 tūkstošus iedzīvotāju pārstāv 60 deputātu liela Rīgas dome. Būtiski tā neatšķiras no Saeimas simts deputātiem, kuri pārstāv Latvijas nepilnus divus miljonus iedzīvotāju.
Tas, ka ar Rīgu viss nav kārtībā, ir acīm redzami. Tomēr plāni, kuri tiek piedāvāti problēmu risināšanai, izraisa vēl lielākas bažas.
Pašlaik dzird runas par Pierīgas novadu pievienošanu Rīgai. Tātad iedzīvotāju atsvešinātība no varas, vēlētāju nespēja ietekmēt savu pašvaldību tikai pieaugtu. Problēmas ir Rīgā, nevis Mārupē vai Ulbrokā. Varbūt vajadzētu darīt tieši otrādi?
Es nedzīvoju Rīgā, bet Purvciemā. Uz Rīgu braucu darīšanās, paretam uz tirgu. Purvciemam, iespējams, kopā ar Teiku un Čiekurkalnu, vajadzētu būt atsevišķam novadam vai municipalitātei. Rīga beidzas aiz Gaisa tilta. Jugla un Mežciems, Pļavnieki ar Dārzciemu un, iespējams, arī Ķengaragu būtu vēl atsevišķas pašvaldības.
Tāpat Zolitūde un Imanta kopā vai katra atsevišķi arī varētu būtu novadi. Tiem ir citas vajadzības un citi risinājumi nekā vēsturiskajā Rīgā. Pašlaik Purvciema un Imantas problēmas pazūd lielās Rīgas ēnā. Rīgas mērs un domes deputāti jau Pļavniekos nedzīvo.
Atsevišķas problēmas nav atrisināmas nevienā no šādiem novadiem atsevišķi, bet tikpat tās nav atrisināmas arī tagadējās Rīgas robežās. Pilnīgi skaidrs, ka vajadzēs risinājumos iekļaut lielāku reģionu. Piemēram, “Rīgas satiksmes” vietā būtu jānāk Rīgas Reģiona transporta pārvaldei, kaut kam līdzīgam “Port Authority of New York and New Jersey” Ņujorkas reģionā ASV.
Tajā vajadzētu sadarboties gan visām iekļautajam pašvaldībām no tagadējās Rīgas un apkaimes, gan valstij. Juglas tramvajs varētu iet līdz Ādažiem. Pasažieru dzelzceļam Rīgas reģionā varētu būt daudz lielāka loma nekā pašreiz – gadījumā ja tas būtu saistīts un saskaņots ar citiem transporta veidiem Rīgā un Pierīgā.
Var jau veidot otra līmeņa pašvaldības, bet tās var arī neveidot. Mums jau ir plānošanas reģioni un reģionālie tiesas apgabali. Reģionālās slimnīcas ārstē vairāku novadu slimniekus. Nav nekāda bēda, ka zemesgrāmata arī Salacgrīvas novadam atrodas Limbažos.
Pašvaldības sadarbojas un varētu sadarboties vēl vairāk, ja valsts to atbalstītu.
Ja nesanāk citādi, Rīgai un Rīgas reģionam varētu pieņemt īpašu likumu. Rīga ar Pierīgu ir unikāli gan ar to, ka šeit dzīvo puse no Latvijas iedzīvotājiem, gan ar to, ka šeit ir mūsu galvaspilsēta ar tai piemītošām īpašām funkcijām.
