Mūzika no Šveices Rīgas Domā 1
Ar Cēsu Mākslas festivāla izskaņu kultūras programma Latvijā nebūt nav kļuvusi mazāk intensīva. Uzmanība jāsadala starp Liepājas un Valmieras teātru viesizrādēm Rīgā un alternatīvās kamermūzikas festivālu “Sansusī” tālu prom no galvaspilsētas, starp hronoloģiski gandrīz visaptverošu latviešu mākslas spektru Zuzānu kolekcijas izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un festivālu “Summertime” Jūrmalā – un tā varētu vēl turpināt un turpināt. Tikpat bagātīgs ir ērģeļmūzikas koncertu klāsts – šovasar atkal aizvadītas Latgales ērģeļu dienas, Dubultu baznīcā vēl turpinās desmito gadskārtu sagaidījušais festivāls “Vox angelica” un kā jau vienmēr latviešu un ārzemju ērģelnieki regulāri uzstājas Rīgas Domā.
Šomēnes publikas uzmanību tur pievērsusi arī orķestra “Rīga” četru koncertu sērija, bet 2017. gada 9. augustā ar soloprogrammu uz Latviju atbrauca šveiciešu ērģelnieks Aleksandrs Košels. Papildu iemesls apmeklēt koncertu – repertuārs, kurā no septiņiem pārstāvētajiem komponistiem pieci bija gluži nezināmi. Šveices mūziķis neiztika bez Johana Sebastiana Baha daiļrades, latviešu interpretu redzeslokā nonācis arī vācu romantisma laikmeta komponists un ērģelnieks Gustavs Merkels, taču Gaetāno Greko, Georgs Dītrihs Leidings, Frīdrihs Kristiāns Morheims, Martins Manss un Antonio Diana šeit necik daudz neizsaka pat speciālistiem. Un Aleksandra Košela koncertā šāda mūzikas izlase vērtējama kā saistoši realizēta koncepcija, solistam pārliecinot arī ar vērā ņemamām interpretācijas kvalitātēm.
Programmas sākumā klāt vēl nāca nezināma 18. gadsimta autora maršs no svētās Katrīntāles klostera manuskripta, un ar šo enerģisko ievadu ērģelnieks acīmredzami reprezentēja Šveices skaņumākslu. Tālāk pakāpeniski kļuva skaidrs, kādēļ Aleksandrs Košels izvēlējies tieši konkrēto komponistu darbus un kas tajos varētu ieinteresēt klausītājus un pašu atskaņotāju. Gaetāno Greko un Georgs Dītrihs Leidings ir laikabiedri – tikai viens no viņiem pieder itāļu baroka Neapoles skolai, savukārt otrs – Ziemeļvācu ērģeļskolai. Un solists tad arī uzskatāmi atklāja abu muzikālo virzienu atšķirības, līdztekus estētiskajiem un kompozicionālajiem pretstatījumiem kolorīti izzīmējot arī ērģeļu toņu kontrastus – itāļu mūzika šeit izgaismojās gaišās un atturīgās krāsās, bet vācu autora darbs – košos un intensīvos triepienos. Līdzīgi ar emociju daudzveidīgumu – Gaetāno Greko partitā “Mantujas balle” ērģelnieks niansēti atainoja variāciju plūdumā ietvertās noskaņu pārvērtības, turpretī Leidinga Do mažora prelūdijā brīvi iejutās polifonajās kompleksitātēs, kas palaikam aicināja sasniegt triumfālu spozmi.
Arī koncerta turpinājums nelika vilties, Aleksandram Košelam atrodot īsto skatījumu uz Baha korāļprelūdijas “Posies, mana sirds, un taisies” lirisko apgarotību un poēziju, kam sekoja izsvērtas un pārdomātas interpretācijas Morheima korāļprelūdijai “Priecājies, ak, mana dvēs’le” un Martina Mansa fantāzijai par dziesmas “Jeruzaleme – tu zelta pilsēta” tēmu. Šeit gan bija dzirdams, ka Baha audzēknis Frīdrihs Kristiāns Morheims necik tālu nav ticis prom no sava skolotāja stila un radošās pasaules un arī nīderlandiešu mūsdienu autora veikums neizceļas ar izcilām jaunatklāsmēm, taču solists ar veiksmīgi izvēlētu tēlainību, tembru partitūru un dramaturģisko arhitektoniku akcentēja šīs mūzikas labākās iezīmes, un līdz ar to skaņdarbu ritējumam varēja sekot ar zināmu interesi. Tieši tāpat kā Antonio Dianas opusa “Iesvētīšana” atskaņojumam, kas nepārprotami vēstīja, ka autors iedvesmojies no savu dižo laikabiedru – Džuzepes Verdi un citu operkomponistu – mūzikas, bet, ja rezultāts ir sirsnīgs un melodisks, kādēļ gan ne?
Par nopietnāku vērtību tomēr uzskatāma Gustava Merkela Otrā ērģeļsonāte, kuras lasījumā Aleksandram Košelam nu bija visas iespējas ļaut vaļu savai iedvesmai. Ne vienmēr šī priekšnesuma un visas uzstāšanās gaitā solista panākumi saucami par vienlīdz spilgtiem, un interpreta iecienītais paņēmiens – tembrāli caururbjošas un groteskas basa līnijas savijums ar pavisam atšķirīgu kolorītu pārējos intonatīvā materiāla slāņos – dažbrīd nedaudz zaudēja cerēto iedarbību. Taču nevar noliegt, ka šveiciešu ērģelnieks bija labi izpētījis Rīgas Doma instrumenta sniegtās iespējas, un tas katrā ziņā arī Merkela sonātē viņam palīdzēja pienācīgi atspoguļot šīs mūzikas romantisko kaismi, ekspresiju un satura dziļumu. Jācer, ka Aleksandra Košela profesionālās zināšanas un stila izjūta kādreiz kļūs par atbalstu mūziķa radošajiem meklējumiem arī latviešu komponistu skaņdarbu virzienā – un jādomā, ka viņš ir laipni gaidīts ne tikai Rīgas Domā, bet arī iepriekšminētajā Dubultu baznīcā un Latgales ērģeļu dienās.
