Māris Antonevičs: Noasa šķirsts uz Briseli 0
Ne tik sen biju pārliecināts, ka šogad paredzētajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās tiks uzstādīts jauns antirekords un uz iecirkņiem aizies mazākais balsstiesīgo skaits, kāds līdz šim dažāda līmeņa vēlēšanās (Saeimas, pašvaldību, Eiroparlamenta) Latvijā vispār pieredzēts.
Arī iepriekšējais Latvijas vēlētāju līdzdalības antirekords sasniegts tieši EP vēlēšanās – 2014. gadā tajās piedalījās tikai 30,24% no balsstiesīgajiem (445 225 pilsoņi). Salīdzinājumam, parlamenta un pašvaldību vēlēšanās tāda kā nerakstītā kritiskā apātijas robeža parasti ir 50% jeb puse no balsstiesīgajiem, ko pērn 13. Saeimas vēlēšanās tomēr izdevās pārvarēt.
Kāpēc tieši Eiropas Parlaments ir tik neinteresants Latvijas sabiedrībai?
Iemesli noteikti ir vairāki. Pirmkārt, neelastīgā vēlētāju reģistra sistēma, kas balsotājus “piesien” konkrētam iecirknim. Otrkārt, vēlēšanu laiks – vēls pavasaris, faktiski vasaras sākums, ko daudzi steidz izmantot aktivitātēm brīvā dabā.
Treškārt, EP kā institūcija Latvijas iedzīvotājiem joprojām ir tāla un mazzināma, kur, pat ja tiek pieņemti kādi svarīgi lēmumi, tam ir maza nozīme, kuru sarakstu vēlētājs būs iemetis urnā. Tad jau drīzāk EP vēlēšanu rezultāts var kalpot kā kaut kāda refleksija uz iekšpolitikā notiekošo, kas gan tāpat attiecas uz visām Eiropas Savienības dalībvalstīm.
Tagad, kad sākusies EP vēlēšanu sarakstu iesniegšana, skepse par iespējamo zemo līdzdalību nav zudusi, lai gan pašlaik par to slēgt derības es gan nebūtu gatavs.
Iemesls – partijas ir izrādījušas negaidīti lielas ambīcijas kandidātu rekrutēšanā.
Daži eksperti attiecībā uz kandidātiem jau lieto tādus spilgtus apzīmējumus kā “politiskie smagsvari”, “zvaigznes” un citus līdzīgus. Taču varbūt šīs vēlēšanas var salīdzināt ar mūsdienīgu Noasa šķirstu, kur no katras sugas tiek deleģēts pāris – divi politologi (Ivars Ijabs un Andis Kudors), divi sasmērējušies Rīgas vadītāji (Nils Ušakovs un Andris Ameriks), divi žurnālisti (Ansis Pūpols un Andrejs Mamikins), divi “labo darbu čempioni” (Dana Reizniece-Ozola un Raimonds Bergmanis)…
Nu labi, visi nav pa pāriem, piemēram, tikai viens eirokomisārs (Valdis Dombrovskis), viena esošās valdības ministre (Dace Melbārde), viena (bijušā) prezidenta sieva (Ieva Ilvesa)… Bet katrā ziņā – raiba un, protams, arī ievērojama kompānija.
Tikai kas mums no tā? Daži pretendenti kaut ko skaisti runā par Eiropas vērtību aizstāvēšanu, citi pagaidām vairāk klusē, bet kopējais iespaids ir tieši tāds – viņiem galvenais ir tikt tajā Noasa šķirstā uz Briseli. Ne jau lai izglābtos no kādiem gaidāmiem plūdiem (“Saskaņas” līderiem varbūt arī tas), bet pašu nākotnes vārdā, ko sola gan dāsnais atalgojums, gan iespēja veidot karjeru un stiprināt reputāciju. Starp citu, ja vien ir vēlme, šī ir viena no iestaigātajām taciņām pat uz Latvijas valdības vadītāja kabinetu, kas gan, kā zināms, ne visus Briselē iemājojušos vilina.
Diezgan precīzi šo plaisu starp atšķirīgo kandidātu un sabiedrības skatījumu nesen raksturoja politoloģe Vita Matīsa: “Problēma saistībā ar noskaņojumu pret Eiropu sākas ar to, ka vēlētāji redz šo nekonsekvenci, ierauga to, ko viņi traktē kā elites pašlabuma meklējumus, kad, piemēram, viens kandidāts vairākus gadus skaļi sola vairs nekandidēt, bet beigās tomēr pēkšņi maina viedokli un kandidē. Kādu gan ticību tas dod politiķa vārdam, politikai un beigu beigās arī Eiropai? Vai arī tie “neatkarīgie” cilvēki, kuri nekad nav agrāk strādājuši politikā, bet pēkšņi atrodas Eiropas Parlamenta vēlēšanu listes augšgalā, vai viņi neredz, ka šādi gājieni nostiprina populistu pausto, ka varas elitei piederīgie cilvēki meklē tikai savu pašlabumu?
Ja Briselē deputātu atalgojums būtu tāds pats kā Latvijas skolotājiem, varbūt vēl viņu deklarētajiem nodomiem par upurēšanos Eiropas idejas labā būtu lielāka ticamība.
Diemžēl tai traucē fakts, ka algas Eiropas Parlamentā ir sapņaini lielas, it sevišķi Latvijas apstākļiem.” (Intervijā “lvportālam”)
Šo diezgan stingro priekšstatu lauzt prasītu lielas pūles, un tieši pirmsvēlēšanu kampaņa būtu īstais laiks, taču pagaidām nav jūtams, ka kāds vispār to vēlētos darīt.
