Anda Līce: Galvenais drauds pasaulei – cilvēks 3
Par to, ka šogad nav ziemas, satiekoties sūrojas visi. To, protams, var piedēvēt klimata pārmaiņām. Bet uz kā rēķina norakstīt cilvēku pasaulē nemitīgi notiekošās lokālās un globālās nejēdzības, ko citādi kā ar nobīdēm apziņā nav iespējams izskaidrot? Jautāts par galvenajiem draudiem pasaulei, analītiskās psiholoģijas skolas dibinātājs Karls Gustavs Jungs ir teicis:
“Vienīgais reāli eksistējošais drauds ir pats cilvēks. Viņš ir milzīgs drauds. Mēs, par nožēlu, to neapzināmies.”
Gan sadzīvē, gan politikā bieži sastopamies ar fenomenu, ka atsevišķi cilvēki un arī valstu valdības atsakās atzīt savu vainu, kaut gan tā ir pierādīta. Šāda akluma cēlonis ir meklējams cilvēka psihes īpatnībās.
Ekonomists, politologs un viens no spēcīgākajiem Kremļa politikas kritiķiem Andrejs Ilarionovs stāvokli, kad skatu uz kādiem notikumiem aizsedz it kā dūmaka, kuru nespēj izkliedēt nekādi fakti, sauc par intelektuālo un morālo paralīzi.
Tāpēc Krievijā un joprojām arī visā postpadomju telpā ir tik daudz staļinistu, putinistu un tādu urrāpatriotu, kas nezina un arī negrib zināt patiesību par karu.
Kaut gan kopš Otrā pasaules kara beigām ir pagājuši jau 75 gadi, Krievija joprojām kā lielāko valsts sasniegumu svin Padomju Savienības uzvaru šajā karā un apzināti noklusē antihitleriskās koalīcijas nopelnus. Krievu valodā ir ienācis pat apzīmējums “pobedobesije” – apsēstība ar uzvaru, kurā, maršiem skanot, piedalās formastērpos ieģērbti skolēni un pat bērnudārzu bērni.
Valstī tiek uzkurināta impēriskā domāšana un pirmskara stāvokļa atmosfēra, jo Kremlim nedod mieru Padomju Savienības sabrukuma izraisītais vēsturiskā revanša sindroms. Vēsturē ieiet kāro ļaužu rīcībā bez militārā spēka ir arī tādi līdzekļi kā mākslīgi izraisītas bēgļu straumes, politiķu uzpirkšana un viltotu ziņu izplatīšana visā pasaulē.
Nesen Putins nāca klajā ar vēstījumu federālajai sapulcei, kas Krievijai (un ne tikai tai) sola ar neparedzamiem notikumiem piepildītu gadu. Vieni uzskata – šis vēstījums ir prezidenta pilnvaru nostiprināšanas specoperācija, konstitucionālais apvērsums un atgriešanās bezmaz vai pie Staļina laika, daži, gluži pretēji, – par pilnvaru sašaurināšanu un pāreju no prezidentālas monarhijas uz vadāmu demokrātiju.
Daudzi velk paralēles ar Kazahstānas prezidenta Nazarbajeva nosacīto atkāpšanos no amata.
Aplūkojot dažādus scenārijus, politologi un komentētāji mokās minējumos, kamēr sabiedrības milzīga daļa (kā vienmēr un visur pasaulē) par politiku neinteresējas un ar to pat lepojas. Tas gan viņus no politikas sekām nepasargā. Ir vēlreiz jāieklausās Junga teiktajā par galveno draudu pasaulei – cilvēku. Tas ir, par mums.
