Nopietns teātris – arī bērniem 0
Aprīļa festivāls Kopenhāgenā notiek kopš 1971. gada, piedāvājot plašu iestudējumu klāstu – regulāri pieaug gan teātru un iestudējumu, gan izrāžu skaits. Piemēram, 2015. gadā 126 dāņu teātri nospēlēja 197 iestudējumu 759 izrādes. Sava mēroga dēļ Aprīļa festivāls, ko daļēji organizē arī Starptautiskā profesionālo bērnu un jauniešu teātru asociācija, ir ietekmīgākais sava veida notikums Eiropā, ko ik gadu apmeklē 200 līdz 300 ārvalstu ekspertu.
Šī gada programma no 11. līdz 17. aprīlim piedāvāja iespaidīgu izrāžu skaitu – 250, no kurām man izdevās noskatīties divdesmit piecas. Spēles vietas – tai pielāgoti bērnudārzi, skolas, bibliotēkas, kultūras centri – parāda visām izrādēm raksturīgo dekorāciju minimālo nozīmi. Būtiskākais ir aktieris – viņu skaits izrādēs nav liels, svārstās no viena līdz pieciem. Izņēmums ir Latvijā pazīstamā trupa “Teatergruppen Batida”, kas apvieno deviņus profesionālus mūziķus – aktierus. Viņu izrāde “Vīrs, ko sauc Rolex” (“Man called Rolex”) britu režisora Aleksa Burnes iestudējumā bija viena no nedaudzajām, kuras ilgums pārsniedza stundu. Tas bija ironisks, melnā humora caurstrāvots stāsts par kāda Diktatora personiskās dzīves peripetijām, kurās pats Vadonis noveco. Tomēr mazliet novecojusi šķita izvēlētā Austrumeiropai nesen aktuālā diktatūras tēma un parodiskais spēles veids.
Sociāli daudz iedarbīgāka un viena no emocionāli piesātinātākajām bija kompānijas GLIMT producētā kustību izrāde “Tukšie soļi” (“Empty steps”) par diviem nabadzīgiem bērniem – brāli un māsu –, kuri spiesti dzīvot uz ielas. Precīzas digitālās projekcijas, aktieru meistarība un sirsnīgā intonācija, kādā risināta tēma, ļāva sajust tās nopietnību. Saruna pēc izrādes, kas, starp citu, festivālā notika gandrīz pēc katra priekšnesuma, pārliecināja, ka māksliniekiem ir svarīgi atbildēt uz skatītāju jautājumiem, lai paplašinātu izrādes iedarbību. Viena no trim ārvalstu izrādēm, kuras festivālā bija viesu statusā, “Kopiergietery” (Beļģija) teātra izrāde “Pasaules vēsture, balstīta uz banalitātēm” (“The History of the World, based on Banalities”) pārliecināja, ka ar vienkāršiem līdzekļiem var pilnvērtīgi izstāstīt attiecību stāstu. Dramaturģiski spēcīgi būvētā izrāde vēsta par puisi, kurš izlēmis pats kopt savu māti uz nāves gultas. Aktieris Titus de Voogts režisora Johana de Smeta inscenējumā skatītāju priekšā izdzīvo smeldzes piesātinātas atmiņu epizodes. Tā ir atzīšanās mīlestībā mātei – bijušai kosmosa fiziķei, kurai nekad nav bijis laika savam bērnam.
Par asprātīgāko vecāku – bērnu attiecību risinājumu jāatzīst izrāde “Tumsa atrodas zem gultas”˘ (“Mørket ligger under sengen”), kurā spēles forma un saturs asprātīgi līdzsvaro attiecības starp bērnu un it kā nevajadzīgiem vecākiem. Minimālas dekorācijas un videoprojekcijas papildina triju aktieru – Petera Seligmana, Bodila Allinga, Sārenas Sundbergas – precīzo saspēli. Šīs izrādes producentu apvienība “Teatret Gruppe 38” sadarbībā ar producentu grupu “Carte Blanche” rādīja izrādi, kurā skatītājiem sagatavotas vietas katram savā šūpuļa tīklā. Izrādes “Androkls un lauva” centrā ir sena leģenda par brīnumaino cilvēka un lauvas draudzību. Romantisko atmosfēru uzbur aktrises Sārenas Sundbergas izjustais monologs un senlaicīgas kustīgas spoguļu tehnikas projekcijas uz milzīgā ekrāna pār gulošo skatītāju galvām.
Lielākais skaits izrāžu, kas veltītas bērniem, jaunākiem par trim gadiem, poētiskā veidā un ar ēnu teātra, objektu un leļļu spēli rāda priekšmetisko pasauli, kas ikdienā ir ap mums. Tipiskākais piemērs ir izrāde “Kad dakšiņas dejo”, kurā aktieru Klausa Karlsena un Lizas Bekeres rotaļas ļauj dažādu mūzikas instrumentu pavadījumā atdzīvoties pudeļu korķīšiem, dakšiņām un citiem maziem priekšmetiem. Savukārt daudzās klaunādes izrādes pārliecināja, ka arī žanrā, kurā ārišķīgu efektu piedzīvojums svarīgāks par iekšēju līdzpārdzīvojumu, iespējams ne vien spilgts, bet arī mākslinieciski saturīgs un iedarbīgs vēstījums.
Braucienu, kura mērķis bija novērtēt un atlasīt uzaicināšanas vērtās izrādes uz Latviju, atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds.
ĪPAŠAIS Dānijā SALĪDZINĀJUMĀ AR LATVIJU
Dānijā ar 5,7 miljoniem iedzīvotāju ir vairāk nekā 120 profesionāli bērnu un jauniešu teātri.
Dāņu bērni labprāt iesaistās izrādēs. Varēja redzēt, ka skatītāji ne vien dejo līdzi, ir gatavi pēc izrādes sarunāties, arī aizdot jaku personāžam uz skatuves, kam nepieciešama palīdzība, aktīvi aizstāv vienu vai otru konfliktējošo pusi.
Liela daļa no redzētā ir netipiska mūsmāju žanriem, līdzās jau minētajai klaunādei un objektu teātrim spēcīgs un saturīgs ir kustību izrāžu piedāvājums.
Nopietns teātris bērniem ir būtiska daļa no dāņu kultūras.
