Novēlu Latvijai, lai vidusslānis atkoptos! Saruna ar operdziedātāju Ingu Kalnu 1
Tikko sācies VSIA “Latvijas koncerti” rīkotais festivāls “Eiropas Ziemassvētki”, kas noritēs līdz 28. decembrim. Ceturtdien, 13. decembrī, Lielajā ģildē kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” un diriģents Normunds Šnē atkal satiksies ar brīnišķīgo Mocarta mūzikas izpildītāju, soprānu INGU KALNU.
Trīskārtējā Lielās mūzikas balvas saņēmēja Inga Kalna ir viena no starptautiski pazīstamākajām latviešu vokālistēm. Latvijas Nacionālajā operā debitējusi 1995. gadā, bet kopš 1999. gada dzied Eiropas operteātros. No 2001. līdz 2007. gadam strādājusi Hamburgas valsts operā, vēlāk uzsākusi brīvmākslinieces gaitas. Dziedājusi Parīzes Nacionālajā operā, Milānas “Teatro alla Scala”, Vīnes valsts operā, Bavārijas valsts operā Minhenē, Flāmu operā Beļģijā, Lielajā teātrī Maskavā, Berlīnes valsts operā, Tamperes, Lozannas un Tulūzas operteātros.
Inga, sakiet, lūdzu, ko nozīmē dzīvot ar tik brīnišķīgu balsi kā jums?
I. Kalna: Esmu ar to piedzimusi, tā dzīvo manī, un es to nevaru piesliet pie sienas kā kokli. Balss ir mans medijs komunikācijai ar pasauli.
Latvijas Nacionālās operas un baleta direktors Zigmars Liepiņš sacīja, ka ļoti augstu novērtē māksliniekus, kuri kā goda lietu izjuta iespēju uzstāties valsts un Operas simtgades koncertā. No mūsu spožā starptautiskā astoņnieka tajā piedalījāties jūs, Egils Siliņš, diemžēl pēdējā mirklī saslima Marina Rebeka…
Diemžēl arī Liene Kinča nebija pie veselības…
Vai piedalīšanās šajā koncertā jums prasīja daudz pūļu laika izkārtošanā?
Un kā vēl! Pirms gada mēs ar itāļu baroka orķestri “Il Pomo d’Oro” ierakstījām Hendeļa operu “Kserkss”. Nupat nācis klajā kompaktdisks, kura prezentācijas tūrē sniedzām astoņus koncertus Ļubļinā, Vīnē, Parīzē, Londonā, Lisabonā, tad neliela pauzīte un divi koncerti Tulūzā un Esenē.
Tikko biju atgriezusies no šīs koncerttūres, kas nav nekāds atvaļinājums, bet fiziski grūts darbs ar koncertiem vienā dienā un pārlidojumiem nākamajā, kad pēc divām mājās pavadītām dienām jau bija jālido uz Rīgu. Kolēģi sacītu, vajadzētu vismaz vienu atpūtas nedēļu, vēlams pat divas, lai atkal tiktu pie svaiguma, formas. Bet nesanāca arī viena.
Mājas jums tagad Hamburgā?
No deviņpadsmit gadu vecuma. Tur mans vīrs, meita, bet Latvijā palikusi mamma.
Ziedojāt koncertam balss atjaunošanās laiku?
Ko nu ziedoju! Tā vienkārši bija jādara.
Operai simts gadu paliek vienreiz, Latvijai arī.
Liels prieks, ka koncertā piedalījās Samsons Izjumovs, bet žēl, ka nedzirdēju Inesi Galanti, vienīgo joprojām dziedošo mākslinieci no paaudzes pirms manis, kura savulaik veidoja Latvijas Nacionālās operas slavu. Tas bija vesels laikmets.
Teicāt – nav laika. Bet vai dažādos pasaules operteātros pieprasīts brīvmākslinieks nav pats sava laika noteicējs?
Ja piedāvā interesantu projektu, tu to ņem, jo saproti, ka tas virza tevi uz priekšu. Bet laiku, kad šis projekts notiek, izvēlēties nevari, vienīgi ir iespēja pieņemt vai atteikt. Man bijuši pilnāki un arī tukšāki gadi.
Ir bijušas sezonas, kad tikko spēju iemācīties jaunu materiālu un jau jāsāk ar to uzstāties. Un bijuši gadi, kad varu atvilkt elpu un saprast, kā dzīvoju, ko dara mans vīrs, kā mācībās sokas meitai. Varu vārīt plūmju ievārījumu, aicināt viesus, baudīt parastu cilvēka dzīvi… Un es pat nezinu, kas ir foršāk.
Vienu brīdi biju iekļuvusi kā vāveres ritenī, līdz aptvēru, ka tā skriešana aizņem tik daudz laika un pūliņu, bet uz priekšu tā īsti netiec. Protams, daudzini savu vārdu, pelni naudiņu, iepazīsti citus teātrus, diriģentus, kolēģus, pasauli, bet, no otras puses… Ko no tās pasaules esmu redzējusi? Ceļu no viesnīcas vai īrēta dzīvokļa līdz teātra mākslinieku ieejai un atpakaļ. Un tie nav daiļākie arhitektūras pieminekļi.
Protams, medaļas krāšņā daļa ir aplausi, prieks, sapņu piepildīšanās, bet, no otras puses, tie ir vientulības gadi īrētos dzīvokļos, svešās sienās, svešās virtuvēs un svešās gultās. Tas ir laiks, kurā tavi tuvākie cilvēki bijuši spiesti iztikt bez tevis, mēnešus un pat gadus aizvadot gaidot…
Simtgades koncertā jūsu pirmais uznāciens bija Ilzes ārija no Romualda Kalsona operas “Pazudušais dēls”. Ar ko jums saistās darbs pie šī iestudējuma?
“Pazudušais dēls” ir viena no labākajām jelkad radītajām latviešu operām gan mūzikas kvalitātes, gan libreta ziņā. Ko vērts jau pats Blaumaņa stāsts ar Ojāra Vācieša un Jāņa Streiča libretu, un kur nu vēl Kalsona ģeniālā mūzika, kurai raksturīga ne ar vienu citu nesajaucama orķestra partitūra, laba izpildījuma skaņa. Šī mūzika ir nedaudz kinematogrāfiska, līdz ar to ārkārtīgi demokrātiska. Visi operas raksturi muzikāli tik tverami, koši, un turklāt komponists vēl atstājis vietu, kur izpausties izpildītājiem.
Publiku saviļņoja arī jūsu sniegums titullomā Artura Maskata operā “Valentīna”, kura kopš pavasara diemžēl vairs nav repertuārā.
Šai operai ir ārkārtīgi stiprs pamats – Valentīnas Freimanes romāns. Bet pavaicājiet, cik bieži Valentīnu tiku nodziedājusi? Tieši četras reizes! Un pēdējā bija Vācijā (LNO šo lomu dziedāja arī Evija Martinsone un Kristīne Gailīte. – V. K.). Protams, žēl, ka tik maz sanāca Valentīnu dziedāt, jo īpaši tādēļ, ka operas autors Arturs Maskats lomu radījis tieši manai balsij, to labi pārzinādams. Ārijas veidotas ļoti garām frāzēm, skaistiem piano…
Domāju, tā vienkārši ir finansiāla lieta. Kaut arī honorārs, ko saņemu Rīgā, ir krietni lielāks nekā Latvijas Nacionālās operas māksliniecēm, taču tas nav īsti salīdzināms ar manu parasto honorāru.
Kad mēs ar vīru gada beigās rakstām nodokļu deklarāciju saistībā ar cipariem, kas atsūtīti no Rīgas, viņš vienmēr pārjautā – tu esi pārliecināta, ka tur viss ir pareizi? Atbildu, ka viss ir precīzi, atbilstoši Operas iespējām Latvijā.
Pirms vairākiem gadiem mēs ar pianisti Diānu Ketleri (pianiste no Rīgas, kura dzīvo Londonā un muzicē visā pasaulē un kurai tagad ir profesūra arī Ženēvā. – V. K.) viesojāmies pie Kanādas latviešiem. Kāds sašutis vietējās sabiedrības biedrs teica – jūs jau braucat tikai naudu pelnīt… Sāku smieties – jūs tā domājat? Braucu patriotisma dēļ, dziedāt latviešiem svešumā…
Viss ir relatīvi. Kas vienam liekas maz, otram daudz. Un kapitālistiskā sabiedrībā nauda spēlē lielu lomu.
Runa ir par prioritātēm. Reizēm piekrīti piedalīties projektā, zinot, ka tas nemaz nebūs rentabls, bet ārkārtīgi interesants, lieliskā atmosfērā, kopā ar bagātinošiem cilvēkiem un mani kā mākslinieci pilnveidojošs. Zinu, ka to pieņemot, speršu lielu soli uz priekšu, un tas būs daudz svētīgāk, nekā uzņemoties ko citu, kur pelnītu lielu naudu, visu laiku sevi atražojot.
Nupat izlasīju zinātnieku secinājumu, ka jā, zināma labklājības pakāpe padara cilvēku laimīgu. Bet, ja kļūsi vēl desmit reižu bagātāks, tas nenozīmē, ka būsi arī desmit reižu laimīgāks. Tāpēc novēlu Latvijai, lai vidusslānis atkoptos un kļūtu lielāks.
Cilvēcisko vērtību nozīmību īpaši izjūtam Ziemassvētkos. Par ko būs stāsts koncertā 13. decembrī?
Tā būs Mocarta antoloģija – no pašām pirmajām skaņraža operām līdz pēdējai – “Tita žēlsirdībai”. Šogad maijā man bija iespēja dziedāt šajā Mocarta pēdējā operā – Vitēlijas tēlā vispirms iejutos Prāgā ar pazīstamo Mocarta interpretu maestro Marku Minkovski un pēc tam Tulūzā.
Allaž domāju: kā Mocarts, šis ģeniālais skaņradis, savu trīsdesmit septiņu gadu īsajā dzīves laikā spējis sevī apvienot stilistiski tik ļoti plašu mūzikas klāstu? Tas joprojām fascinē. Mani Mocarta mūzikā saista brīnišķīgie bel canto (viegls, daiļš dziedājums), arī mūzikas sarežģītība.
Sarežģītība? Bet izklausās tik gaisīgi…
Ja kaut kas izklausās vai izskatās ļoti viegli, tas nozīmē, ka tajā ieguldīts daudz smaga darba.
Ar Mocartu mēs, dziedātāji, sākam visi. Jaunajiem konkursos vaicā: bet kas jums ir no Mocarta? Šis komponists ir kā lakmusa papīrītis solista varēšanai. Mocarts traktē balsi kā instrumentu, kas spēj izrunāt vārdus. Un tieši šī “instrumentalitāte” prasa ārkārtīgi daudz mākas. Es līdz Mocartam gāju ilgi un līdz galam izcilā skaņraža mūzikas atklāsmē esmu nonākusi tikai manos ļoti maigos gados.
Šovasar jūlijā apritēs 25 gadi, kopš esmu uz skatuves. Koncerts 13. decembrī Rīgā būs tas, kurā pati sev varēšu atzīties – beidzot esmu nonākusi līdz Mocartam, beidzot spēju pa īstam skaisti izdziedāt viņa mūziku. Atzīšos, tā sacīt nevarēju ne pirms desmit, ne piecpadsmit gadiem.
Arī saviem audzēkņiem – gan jaunajiem māksliniekiem, kas man brauc līdzi koncertturnejās, gan kolēģiem, kas uzticas manai balsij un ausij, – vienmēr atgādinu – Mocarta mūzika nāk tikai ar atkārtojuma skaitli.
Vai globalizētajā pasaulē Ziemassvētku svinībās Latvijā vēl ir saglabājies kaut kas tāds, kas mūs atšķir no citām pilsētām un zemēm?
Atšķirīgā palicis maz, esmu Rīgā tik reti, ka dziļāk gan grūti vērtēt. Vienreiz Mazajā ģildē dziedāju Maskata “Venēcijas rindas”. Ārkārtīgi skaisti.
Ziemassvētkos Latvijā pārņem sajūta, kā atgriežoties mistiskā, aizgājušā laikā.
Egles izdaiļotas rotām, ar kurām esmu pušķojusi eglīti mājās kopā ar savu vecmāmiņu, kas sen jau viņsaulē. Tuvie cilvēki ir saites ar dzimto zemi, tavām saknēm.
Nupat aizvadītie valsts simtgades svētki man izvērtās skumīgi, jo maijā nomira tētis. Skatoties, kā staroja Rīga, kā virzījās lāpu gājiens, kā debesīs šāvās raķetes uguņošanā Daugavas krastmalā un par to visu priecājoties, ik pa mirklim prātā uzjundīja – bet cik tētis būtu pacilāts un priecīgs, to redzot, cik viņš būtu lepns, piespraudis mazo karodziņu pie žaketes vai mēteļa un esot tur visur klāt… Bet valsts simtgadi viņam sagaidīt neizdevās. Tie, kam izdevās, ir laimīgi cilvēki.
Taču es piedzīvoju arī vienu fantastisku brīdi. Satikos ar Olgu Pētersoni, manā uztverē unikālu cilvēku. Viņa uzņēmusies iztulkot krievu valodā Aleksandra Čaka “Mūžības skartos” un jau diezgan tālu tikusi. Mani šī grāmata aizrāva vēl studiju laikā, kaut nebija populārākā. Bibliotēkā biju uzgājusi ļoti vecu, nodriskātu eksemplāru, kas man atklāja veselu pasauli.
Mēs ar Olgu satikāmies tieši 18. novembrī, brīdi pirms uguņošanas. Klausījos, kā viņa man vienai pašai lasa priekšā fragmentus no “Mūžības skartajiem”, brīnišķīgās poēmas, kurā latviešu strēlnieki, vēl krievu armijas sastāvā, bet jau ar sarkanbaltsarkano karogu, no Krievijas brauc uz Rīgu. Mirklī ar Olgu Pētersoni un Čaku sajutos ārkārtīgi izredzēta.
