Valdis Krastiņš: Nu burvis mūs pametis… 0
Var strīdēties par to, kādu vietu pasaules dižāko simfoniskās mūzikas diriģentu vidū ieņēma no mums aizgājušais Mariss Jansons, bet skaidrs, ka šis retinājums skāris pašu pirmo desmitnieku. Tādēļ plašie nekrologi vadošo pasaules laikrakstu slejās. Atļaušos tiem pievienot savus iespaidus Oslo, kur man sagadījās vērot vietējā filharmonijas orķestra priekšnesumu Jansona vadībā divu gadu garumā (1989–2000).
Es centos apmeklēt visus šā orķestra koncertus. Tas bija itin pieklājīgs provinciālas galvaspilsētas orķestra sniegums, bet ne vairāk. Ierodoties Jansonam un nostājoties pie diriģenta pults, orķestra spēle pēkšņi ieguva pavisam citus vaibstus. Tas kļuva par dzīvu, elastīgu organismu, kurš eleganti un pārliecinoši iemiesoja maestro ieceres.
Protams, tas bija ilgstoša kopdarba rezultāts. Pēc dažiem gadiem kaut kas līdzīgs notika ar ASV pilsētas Pitsburgas simfonisko orķestri, kad to pārņēma Jansons: pazuda sausā precizitāte, parādījās siltums, gluži citas skanējuma īpašības (tam varēju sekot līdzi ierakstos). Tā ir skaidri apzināta mērķa sasniegšana rūpīgā darbā. Tas acīmredzot bija veikts arī Oslo.
Ar Marisu Jansonu iepazinos Ļeņingradā, kur kādus gadus mācījos; viņa tēvs Arvids Jansons bija šajā pilsētā studējošo latviešu savdabīgs krusttēvs. Jansons vecākais ar rūgtumu runāja par Rīgas intrigām, kuras piespiedušas viņu kopā ar ģimeni pārcelties uz Krieviju. No šodienas viedokļa tā bija laime Marisam, jo Rīgā viņu varētu iemudžināt provinciālismā.
Pazīšanos atjaunojām Oslo. Atceros, ka pirms kāda koncerta atļāvos izteikt maestro savu ne visai draudzīgo attieksmi pret Gustava Mālera simfonijām.
Viņš tikai noteica: “Atnāc pēc koncerta, parunāsim tad.” Bet te vairs nebija ko teikt – Mālera Pirmās simfonijas priekšnesums bija neiedomājami valdzinošs. Tajā bija ieliktas zināšanas un darbs, bet jau toreiz sāku domāt par maestro milzīgo harismu, kura pakļāva sev orķestri un klausītājus. Tā bija sava veida buršana; Mariss Jansons bija īsts burvis – gluži tāpat kā visi lielie diriģenti, apvienojot rūpīgu darbu ar kaut ko netveramu. Šīs burvības spēku izjutu allaž, saskaroties ar Marisa Jansona mākslu.
2000. gadā Mariss Jansons pēc ilgiem gadiem pārtrauca darbu Oslo. Tas notika pilsētas tēvu nevēlmes dēļ uzlabot orķestra dzīvi un darbību. Es savukārt no Oslo pārcēlos uz Helsinkiem. Nu burvis mūs pametis… Pasaulē kļuvis par vienu īsti dižu latvieti mazāk.
