Ja deg simboli, kaut kas sabiedrībā nav kārtībā. Saruna ar dramaturgu Evartu Melnalksni 0
Ceturtdien, 26. septembrī, Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos Imanta Kalniņa operas “Spēlēju, dancoju” jauniestudējums. Muzikālais vadītājs un diriģents – Mārtiņš Ozoliņš, režisore Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs – Miķelis Fišers, bet dramaturgs – EVARTS MELNALKSNIS.
Raiņa “Spēlēju, dancoju” vēsta par liesmojošu enerģiju, kas modina un, uzveicot ļaunumu, ved uz gaismu. Komponista Imanta Kalniņa un libreta autora Imanta Ziedoņa opera, kas tapusi pēc Raiņa lugas motīviem, savulaik bija jaudīgs enerģijas lādiņš. Jaunā uzveduma radošā komanda operu interpretēs mūsdienu latviešu vidē. Nu spēlmanis Tots ierodas, lai pārmaiņas piešķiltu mūsdienu sabiedrībā.
Ne vairs ārējais ienaidnieks Kungs izsūc trīs dzīvības asins lāses. Vienaldzība un kūtrums ir tie, kas iznīcina ar lēnu gruzdēšanu…
Iestudējuma darbība risināsies Rīgas pilī 2013. gada 20. jūnijā – vasaras saulgriežos – ēku piemeklējušā ugunsgrēka un vēlāko pils atjaunošanas darbu laikā.
Operas mūzikas autors, komponists Imants Kalniņš teic, ka par šo ideju varēs spriest pēc pirmizrādes. Jaukties radošās komandas darbā būtu nevietā.
Opera “Spēlēju, dancoju” pasaules pirmizrādi piedzīvoja 1977. gada 30. decembrī Aleksandra Viļumaņa muzikālajā vadībā un Mihaila Kublinska režijā ar Kārli Zariņu Tota lomā un Liliju Greidāni Leldes lomā. 2011. gadā “Spēlēju, dancoju” Latvijas Nacionālajā operā atgriezās kā koncertuzvedums.
Evart, kas īsti ir operas dramaturgs?
E. Melnalksnis: Operas dramaturgs, protams, neraksta lugas, bet ar idejām, dažādu tekstu sagādāšanu palīdz režisoram domāt par kopējo vīziju, uzveduma attīstību, koncepciju, par to, kā satura interpretāciju savienot ar mūziku. Piemēram, izrādē “Membra” Hamburgā, kur skanēja Bukstehūdes kantāšu cikls, mūzika un skatuviskā darbība bija jāapvieno ar vēža slimnieku videointervijām. Raiņa sakarā dramaturgs varētu pat divus vai trīs gadus lasīt pētījumus, bet “Spēlēju, dancoju” kontekstā skatījām tieši tos jautājumus, kas palīdzētu virzīt mūsu idejas.
Pirmkārt, iedziļinājāmies Raiņa dzīves laikmetā, vēloties saprast viņu darbu tapšanas kontekstu.
Lielais jautājums lugas interpretiem vienmēr bijis: kas ir Kungs, kas izsūc Leldes trīs asins lāses? Rainim savā laikā tas bija skaidrs – vācu feodālisms, mūžsenais, ļoti skaidri redzamais latviešu ienaidnieks. Bet Rainis jau tolaik juta laiku maiņas, to, ka vecais ļaunums ir salīdzinoši mazs salīdzinājumā ar iespējamo, daudz lielāko ļaunumu nākotnē.
Pārlecot pusgadsimtam, skatījāmies, ko ar Raiņa materiālu izdarījis Imants Ziedonis kopā ar Imantu Kalniņu.
Ziedonis no Raiņa lugas paņēmis pašas svarīgākās līnijas, jo operā visu dinamisko, bet sarežģīto Raiņa piecu cēlienu lugu nevarētu iekļaut. No sarunām ar Imantu Kalniņu ir skaidrs, ka viņi šajā darbā runā par kosmiskām, globālām problēmām, ko sniedz jau Rainis. Lugā darbība notiek latviešu sētā, bet dzejnieks latviskumu mēģinājis skatīt kā visas pasaules globālās ēkas sastāvdaļu.
Tā arī Ziedonim un Kalniņam bija svarīgi lielie pasaules spēki – labais un ļaunais, augstais un zemais.
Mūžīgās vērtības un to pretmeti…
Un kā indivīdam izvēlēties savu ceļu? Padomju laikā Leldes konteksts bija ļoti skaidrs – šis tēls nesa Latvijas brīvības ideju, un skatītāji to nolasīja. Ko šodien varam ar Raiņa darbu pateikt? Mūsu galvenais secinājums, ka tāds ārējs ļaunums Latviju neapdraud, kaut pasaulē notiek visnotaļ sarežģītas ārpolitiskās spēles, pamatīga militarizācija, taču Latvija ir brīva un nav tieši apdraudēta. Tāpēc jautājums: kas ir Kungs?
Un mūsu atbilde, ka Kungs jeb zemes un valsts attīstības kavētājs slēpjas mūsu sabiedrības iekšpusē.
Stagnācija, neieinteresētība un motivācijas trūkums cilvēkos. Un šo tēmu atslēdzam ar Rīgas pils degšanu.
Un tomēr – kādas tieši ir šīs kopsakarības?
Rīgas pils ir ļoti spēcīgs tēls, viens no mūsu sabiedrības un valsts simboliem.
Un, ja deg simboli, skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā.
Rainim lugas velnu nakts aizrit rijā, bet mums tā iemājojusi Rīgas pilī naktī, kad ēka dega. Un degšanas cēlonis mūsu skatījumā ir konkrētu cilvēku nolaidība. Pils aizdegās rekonstrukcijas laikā, un atbildīgais par to vēl nav atradies. Bet klāt nākuši jau citi nelāgi notikumi, piemēram, tas, kā notikusi Tabakas fabrikas pārbūve, to pielāgojot Jaunā Rīgas teātra vajadzībām, arī teātra ēkas rekonstrukcija Lāčplēša ielā.
Kas gan nezināja, ka Rīga celta uz smiltīm…
Arī pašā Rīgas pilī ir daudz simbolisku vērtību. Viena no degšanas naktī cietušajām zālēm, kuru izmantojām arī mūsu iestudējumā, ir Latvijas Kultūras kanonā iekļautā krāšņā Sūtņu akreditācijas zāle, ļoti skaists latviešu 20. gadsimta 20. gadu Anša Cīruļa veidots art deco interjera piemērs, kur mākslinieks izmantojis latviski etnogrāfiskos motīvus, tos pārstrādājot un stilizējot.
Šajā zālē ir daudzas nacionālās zīmes, tostarp arī iestudējumā izmantotais vēsturiskais Jāņa Čakstes portrets, kas kaut kad padomju laikos pazudis.
Un, ja velni iedzīvojušies Rīgas pils telpās, tā zīme ir diezgan skaidra – kaut kas mūsu zemē nav tā, kā vajadzētu.
Līdz ugunsgrēkam pilī atradās arī Nacionālais vēstures muzejs, cieta tā krājumi. Rīgas pils degšanas stāsts ir ļoti dramatisks, lai neteiktu traģisks, jo mūsu acu priekšā gāja bojā mūsu vērtības.
Iestudējums ir aicinājums domāt par to, kā pret tām izturamies. Un vēlamies jautāt – ko iesākam ar savām pagātnes vērtībām? Tāpat kā Rainis aicina domāt par nākotni, arī mēs aicinām padomāt – kāda ir mūsu valsts un sabiedrības attīstības vīzija? Vai zinām, kā mēs kā sabiedrība vēlamies kopā dzīvot? Šī tēma netiek risināta tieši, bet, ja izrāde dotu impulsu par to pārdomāt, būtu lieliski.
Operas darbība sāksies pie Rīgas pils, Daugavmalā notiks gatavošanās Leldes un Zemgus kāzām. Tāpat kā Raiņa lugā, arī operā gredzenu mīšana nenotiks, jo visu laiku kaut kas traucē. Ierodas Kungs, un Lelde mirst. Un pēc tam darbība norisēs Rīgas pils krāšņajā Sūtņu zālē, kas cietusi ugunsgrēkā.
Operas scenogrāfs – mākslinieks Miķelis Fišers – velnu nakts ēverģēlībās rotaļājas ar Sūtņu zāles motīviem.
Viņš, piemēram, interesanti rīkojies ar Kultūras kanonā iekļauto, etnogrāfisko, no saknes vai zara latviešu zemnieku savulaik veidoto sēdekli – stulpiņu. Ansis Cīrulis šo stulpiņu stilizējis etnogrāfiskos krēslos, savukārt Miķelis Fišers etnogrāfisko stulpiņu pārvērtis gan zarainos, dejojošos velnos uz plakāta, gan objektā uz skatuves.
Kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka ģērbos izmantojusi kā etnogrāfiskos, tautastērpu, tā arī ikdienas, dažādu sabiedrības sociālo slāņu svētku tērpu motīvus. Mūs ļoti iedvesmoja šīs Valpurģu nakts parādības. Rainim šajā naktī darbojas Trejgalvis, Bluķakāja, Kungs, kas guļ savā kapličā, bet nakts vidū pamostas un kā vampīrs staigā apkārt.
Ziedoņa esejā dotie latviešu velnu vārdi ir arī ļoti uzjautrinoši: Vitiņtrūts, Tupentīķers, Kumpandreicis, Sepselis un Pišaruks.
Ziedonim Trejgalvis ir nevis tumšs, vecs, ļauns velns, bet dzejnieks to humanizējis un cilvēciskojis. Trejgalvis ilgojas pēc zudušā dēla un miera, viņš vēlas atbrīvoties no valdīšanas, viņš ir noguris no varas. Tāpēc viņš aicina savā vietā spēlmani Totu. Ļoti interesanti, ka Tots kā spēlmanis, mākslinieks, saistīts gan ar gaišajiem spēkiem, gan velnu Trejgalvi…
Dega Rīgas pils, deg visa pasaule: operas veidotāji par jauno uzvedumu
Muzikālais vadītājs un diriģents MĀRTIŅŠ OZOLIŅŠ: “Imants Kalniņš 70. gados latviešu mūzikā ienesa jaunu stilu, apsteidzot savu laiku. Operā viņš izmanto simfonisko domāšanu un vadmotīvu principu, ko pazīstam no Vāgnera. No vienas puses, tajā ir klasisks orķestris, no otras – tik daudzi jaunievedumi, kas ir neatraujami no operā izteiktās idejas “Es apvienošu to, kas atrodas lejā, ar to, kas atrodas augšā”.”
Režisore LAURA GROZA-ĶIBERE: “Raiņa laikā latviešu sabiedrība un valsts vēl tikai veidojās, Ziedoņa un Kalniņa laikā šī valsts bija okupēta un zem svešas varas. Iestudējumā skatītāji tiek konfrontēti ar šodienu. Mūs vairs neapdraud konkrēts ārējais ienaidnieks, taču attīstību kavē pašu iekšējā pasivitāte un fokuss uz mazsvarīgām lietām, neredzot lielās kopsakarības. Degošās pils tēls ir neizdarības un paviršības simbols.”
Scenogrāfs MIĶELIS FIŠERS: “Latvijā dega Rīgas pils, Parīzē – Parīzes Dievmātes katedrāle, deg visa pasaule. Daudzas detaļas esmu hiperbolizējis, scenogrāfiski Rīgas pils Sūtņu zāle ir deformēta, lai pastiprinātu domu, ka esam ellē. Un tas ir stāsts par atbildību.”
