“Man piedāvā jaunu dzīvi Vācijā, bet bērna tētis saka: tu man atņemsi Rihardu!” Laura pēc šķiršanās nonākusi neapskaužamā situācijā
0
Šķiršanās pati par sevi neizbeidz abu vecāku atbildību par bērnu. Taču situācija kļūst daudz sarežģītāka, ja viens no vecākiem pēc šķiršanās vēlas sākt dzīvi citā valstī un ņemt bērnu līdzi. Labāks darbs, lielāka alga un plašākas iespējas bērnam vienā svaru kausā, bet regulāras attiecības ar otru vecāku – otrā. Kurš drīkst pieņemt šādu lēmumu, un ko darīt, ja vecāki nespēj vienoties? Ar šādu situāciju saskārusies arī kāda mūsu lasītāja Laura, uz kuras jautājumiem atbildes sniedz zvērināts advokāts Lauris Klagišs.
“Mani sauc Laura, man ir 36 gadi, un pēc šķiršanās mans astoņus gadus vecais dēls Rihards dzīvo kopā ar mani Rīgā. Ar viņa tēvu Mārtiņu esam vienojušies, ka viņš dēlu satiek vairākas reizes nedēļā, ved uz futbola treniņiem un bieži pavada ar viņu nedēļas nogales. Tā mēs kādu laiku mierīgi dzīvojām, par spīti tam, ka šķiršanās jau nekad nav baigi patīkama, bet liekas, ka Rihards ļoti nepārdzīvoja, abi dēla dzīvē tomēr bijām klātesoši un par spīti sajūtām, pavadījām laiku arī trijatā.
Nesen saņēmu darba piedāvājumu Hamburgā ar gandrīz divreiz lielāku algu, veselības apdrošināšanu un iespēju nodrošināt Rihardam labāku dzīvesvietu un skolu. Man šis piedāvājums šķiet iespēja beidzot dzīvot bez nemitīgām raizēm par rēķiniem un to, vai līdz mēneša beigām pietiks naudas.
Esmu pārliecināta, ka Vācijā dēlam būtu vairāk iespēju mācīties valodas, apmeklēt pulciņus un vēlāk iegūt labu izglītību, taču Mārtiņš par pārcelšanos pat nevēlas runāt, viņš ir nikns. Viņš saka, ka es viņam atņemšu bērnu un ka videozvani nekad neaizstās iespēju otrdienas vakarā aizvest dēlu uz treniņu vai piektdien pēc skolas aizbraukt kopā pēc picas.
Esmu krustcelēs, jo es nevēlos Rihardam atņemt tēvu, bet vienlaikus jūtu, ka no manis tiek prasīts atteikties no iespējas, kas varētu mainīt mūsu abu dzīvi. Arī pats Rihards ir apjucis – vienu dienu viņš priecājas par domu dzīvot Vācijā, bet nākamajā raud un jautā, vai tad tēti redzēs tikai brīvlaikos.
Es katru vakaru domāju, vai laba māte ir tā, kura izvēlas bērnam lielākas iespējas, vai tā, kura saglabā viņam ierasto ikdienu un ciešo saikni ar abiem vecākiem. Visvairāk mani biedē doma, ka neatkarīgi no tā, ko izvēlēšos, kāds no mums jutīsies tā, it kā būtu zaudējis savu ģimeni.”
Ko šādā situācijā paredz likums un vai viens no vecākiem drīkst vienpersoniski izlemt par bērna pārcelšanos uz citu valsti, skaidro zvērināts advokāts Lauris Klagišs.
Ja abiem vecākiem saglabājas kopīga aizgādība, viens no viņiem nevar vienpersoniski izlemt par bērna pastāvīgu pārcelšanos uz ārvalstīm.
Civillikuma 177. pants bērna dzīvesvietas jēdzienā ietver ne tikai konkrēto mājokli, bet arī tā ģeogrāfisko atrašanās vietu, savukārt Civillikuma 178. pants paredz, ka jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecākiem lēmums jāpieņem kopīgi.
Tas nozīmē, ka nedēļas nogales brauciens vai atvaļinājums ārvalstīs juridiski nav tas pats, kas pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi Vācijā. Ja bērnam mainās valsts, skola, ikdienas vide un vienlaikus būtiski samazinās iespējas regulāri tikties ar otru vecāku, ir nepieciešama otra vecāka piekrišana vai tiesas nolēmums.
Ja vienošanos panākt neizdodas, vecākam, kurš vēlas pārcelties, jautājums jārisina tiesā vēl pirms bērna faktiskas aizvešanas. Tiesai var lūgt noteikt bērna dzīvesvietu un vienlaikus pārskatīt saskarsmes kārtību ar otru vecāku.
Steidzamos gadījumos iespējams lūgt arī pagaidu lēmumu par bērna dzīvesvietu, aprūpi, saskarsmi vai, gluži pretēji, aizliegumu bērnu izvest no valsts.
Ar vienkāršu argumentu, ka “Vācijā būs labāk”, tiesai nepietiks. Vecākam, kurš vēlas pārcelties, būtu jāspēj parādīt konkrēts plāns – kur ģimene dzīvos, kur bērns mācīsies, kādi būs vecāka ienākumi, kā tiks nodrošināta veselības aprūpe un valodas apguve, kā bērns iekļausies jaunajā vidē un kas viņam palīdzēs adaptēties.
Ļoti būtisks būs arī jautājums par to, kas pēc pārcelšanās notiks ar bērna attiecībām ar Latvijā palikušo vecāku. Ja līdz šim tēvs bērnu redzējis vairākas reizes nedēļā, tiesai būs jāvērtē, vai un kā šīs attiecības iespējams saglabāt arī pēc pārcelšanās.
Tādēļ pārcelšanās plānā svarīgi paredzēt ne tikai videozvanus. Būtu jābūt skaidram, pie kura vecāka bērns pavadīs skolas brīvlaikus un svētkus, cik bieži brauks uz Latviju, kurš iegādāsies aviobiļetes, kurš bērnu pavadīs un kā tiks sadalītas ceļošanas izmaksas.
Advokāts uzsver, ka tiesai nav automātiski jāizvēlas starp lielāku algu Vācijā un tēva klātbūtni Latvijā. Neviens no šiem apstākļiem pats par sevi nav noteicošais. Tiesa vērtēs bērna situāciju kopumā.
Labāks atalgojums, stabilāks mājoklis un izglītības iespējas var būt būtiski argumenti par labu pārcelšanai. Vienlaikus jāņem vērā bērna emocionālā saikne ar otru vecāku, līdzšinējā saskarsmes intensitāte, bērna vecums, skola, draugi, valodas zināšanas un ierastā sociālā vide Latvijā.
Nozīme būs arī paša bērna viedoklim, ciktāl viņš sava vecuma un brieduma dēļ spēj to formulēt. Tiesa vērtēs arī to, vai vecāks, kurš vēlas pārcelties, patiešām ir gatavs palīdzēt bērnam uzturēt attiecības ar otru vecāku, vai arī pārcelšanās faktiski novestu pie otra vecāka izstumšanas no bērna ikdienas.
Atsevišķs strīdus jautājums bieži ir nauda. Regulāri lidojumi starp Latviju un Vāciju var izmaksāt ievērojami, taču nav viena automātiska principa, kas paredzētu, ka visus ceļošanas izdevumus vienmēr sedz tas vecāks, kurš pārcēlies.
Vecāki par to var vienoties paši, bet, ja vienošanās nav iespējama, izdevumu sadalījumu var noteikt tiesa.
Tiek ņemti vērā abu vecāku ienākumi, pārcelšanās iemesli, nepieciešamo braucienu biežums, bērna vecums un tas, kurš praktiski nodrošinās bērna pavadīšanu. Iespējams arī risinājums, kurā izmaksas tiek dalītas starp abiem vecākiem.
Jo precīzāka ir vienošanās, jo mazāks risks, ka pēc dažiem mēnešiem sāksies jauns strīds. Tāpēc tajā ieteicams ierakstīt ne tikai to, cik bieži bērns satiek tēvu vai māti, bet arī to, kurš un līdz kuram datumam pērk biļetes, kur notiek bērna nodošana, kas nodrošina ceļošanas dokumentus un ko darīt, ja reiss tiek atcelts vai pārcelts.
Savukārt vienkārši aizvest bērnu uz Vāciju un par pārējo domāt vēlāk var radīt daudz nopietnākas juridiskas sekas.
Ja bērns pastāvīgai dzīvei tiek aizvests uz ārvalstīm bez otra vecāka piekrišanas un tādējādi tiek pārkāptas viņa aizgādības tiesības, šādu rīcību var atzīt par bērna prettiesisku aizvešanu.
Otrs vecāks var prasīt bērna atgriešanu Latvijā, izmantojot starptautisko bērnu atpakaļatdošanas procedūru.
Šādā procesā tiesa vēl galīgi neizlemj, vai bērnam nākotnē jādzīvo pie mātes vai tēva. Galvenais jautājums ir, vai bērns bez tiesiska pamata aizvests no valsts, kurā līdz tam atradās viņa pastāvīgā dzīvesvieta. Ja tā noticis, var tikt lemts par bērna atgriešanos, lai strīdu par turpmāko dzīvesvietu izskatītu kompetentā tiesa.
Turklāt patvaļīga bērna aizvešana var nelabvēlīgi ietekmēt paša aizvedušā vecāka pozīciju vēlākā strīdā par bērna dzīvesvietu un aizgādību.
Tāpēc drošākais ceļš situācijā, kādā nonākusi Laura, ir vispirms mēģināt panākt konkrētu vienošanos ar bērna tēvu. Ja tas nav iespējams, strīds jāatrisina tiesā, pirms tiek sakravāti koferi un bērns aizvests uz jauno dzīvesvietu.
Vai tu esi nonācis situācijā, kur nepieciešama jurista palīdzība? Varbūt gribi lūgt bezmaksas padomu, kas var noderēt? Raksti man uz [email protected] un es centīšos tev palīdzēt.
