Ošlejs: laiks iet ārā un konkurēt! 0
“Kopā ar lielisku pasaules klases speciālistu grupu no LV, UK un USA rakstu stratēģiju Latvijai. No valsts amatiem izvairos, tai skaitā neesmu ekonomikas ministra padomnieks. Mans uzdevums ir radīt konceptu un piedāvāt. Mans uzdevums nav iztulkot ierēdņu valodā un ieviest. Darbs bez atlīdzības. Vajag palīdzību.” Tā savā “Twitter” kontā pirms divām nedēļām ierakstījis ekonomists, uzņēmumu “Primekss” un “Molport” vadītājs, Latvijas eksportētāju asociācijas “The Red Jackets” biedrs Jānis Ošlejs. Saruna par to – ar šī ieraksta autoru.
Pretkrīzes plānā esot paredzētas trīs sadaļas: ekonomikas stabilizēšana, pārorientēšanās un augšana. Vari īsumā ilustrēt katru ar kādiem konkrētiem pasākumiem?
J. Ošlejs: Par stabilizēšanu. Tagad mums ir divas krīzes: vīrusa un ekonomiskā. Vīrusa krīzē no uzņēmumu viedokļa visvairāk ir nepieciešams, lai kompānijas nebūtu jātaisa ciet un darbinieki jāatlaiž. Stabilizācija iedzīvotājiem vajadzīga, jo Latvijā tagad ir daudz cilvēku, kuri palikuši bez ienākumiem. Visvairāk cieš tie, par kuriem nav maksāti nodokļi. Es domāju, ka visi šobrīd redz nodokļu maksāšanas jēgu. Izdzīvošanai gan pietiekami pabalsti jāsaņem visiem, arī tiem, kas nav maksājuši, mūsu uzdevums ir noturēt cilvēkus no aizbraukšanas, bet, protams, vairāk jāsaņem tiem, kas maksājuši nodokļus.
Tālāk – stabilizācija uzņēmumiem. Redzam, ka viesnīcas un restorāni aizvērti. Kā saglabāt, iesaldēt un pēc tam atdzīvināt? Nedrīkst atkārtot 1991. gada bēdīgo pieredzi, kad rūpniecības uzņēmumi beidza darbu un tos izsaimniekoja. Četrus gadus vēlāk pamodāmies – nekā vairs nebija. Piemēram, par tūrismu saprotam – šogad nebūs, bet pēc tam būs. Kā varam uzņēmumus iesaldēt? Domāju, ka viesnīcas kā kopumu varētu nodot “sliktajai bankai”, izņemt ārā no banku portfeļa, tad pārceļot “sliktajā bankā” līdz brīdim, kamēr var atdzīvināt. Tā izdotos atslogot bankas, lai tām nav jāveido un jātur rezerves sliktajiem kredītiem un saglabāt uzņēmumus.
Pabalsti visiem, pārņemt lietu kopības un neizsaimniekot – par stabilizācijas pasākumiem būtu saprotams. Kad un kā paredzēts sākt pārorientāciju?
Šī stratēģija balstās uz filozofisku pieeju, ka esam nokļuvuši apstākļos, kas ir neskaidri. Tad plāns nav iespējams, vienīgais, ko varam darīt šādos apstākļos, ir nospraust kopīgo virzienu un nepārtraukti koriģēt plānu. Virziens jāizvēlas, balstoties uz mūsu pārliecību par to, kā šobrīd mainījusies pasaule. Mana pārliecība ir, ka būs nozares, kuras no šī visa būs lielas ieguvējas. Jau tagad to redzam: interneta tirdzniecība, viss, kas saistīts ar datoriem, IT un ražošanas digitalizācija. IT nozare Latvijā maksā ļoti labas algas, milzīgs pieprasījums pasaulē, uz šīs kārts arī jāliek! Vajag masveidā pārkvalificēt cilvēkus, piemēram, no restorāniem, finanšu sfēras uz IT, kur uzņēmējiem vajag ne tikai programmētājus, bet arī testētājus un daudzus citus speciālistus, kas neprasa dziļas augstākās matemātikas zināšanas. Mums jau ir uzņēmumu organizētas tālākizglītības skolas IT sektora profesijām. Valstij aktīvi iesaistoties ar atbalstu, apmaksājot darbapmācību šādiem studentiem, bezdarbnieka pabalsta vietā var maksāt stipendiju. Vēl viens eksporta servisa sektors ar lielu potenciālu ir dalīto pakalpojumu servisa centri. Viļņa, aktīvi pārdodot un strādājot kopā ar pašvaldību, ir panākusi strauju šīs nozares attīstību. Latvijai jārīkojas!
No kurienes pārliecība, ka bez darba palikušie cilvēki ies un mācīsies kaut ko pilnīgi jaunu, nevis gaidīs brīdi, kad atkal būs vaļā robežas, lai brauktu peļņā uz turīgākām valstīm? Pie mums 9 eiro stundā skaitās jau ļoti laba alga, bet ekonomiskās trimdas populārākajos galamērķos maksāja 30–40 eiro par to pašu darbu. Kur izeja?
Stratēģijas mērķis ir panākt, ka Latvijas uzņēmumos strādājošie radītu tik lielu pievienoto vērtību, ka varētu saņemt labas algas un ļaut labi nopelnīt uzņēmējam. Īpaši lielas problēmas ar ražīgumu šobrīd ir tieši ražošanas uzņēmumos, kur šobrīd vidējā produktivitāte Latvijā ir par 20% zemāka nekā Latvijas vidējais darba ražīgums, Eiropā ražošanas uzņēmumu darba ražīgums ir vidēji par 20% augstāks nekā vidēji valstī, tātad mūsu ražotāji atpaliek ražīgumā par 40%! Ar tādiem rādītājiem nevaram cerēt, ka izmaksāsim labas algas. Ražīgums aug, ja ražo un pārdod lielas preču partijas ar augstu automatizācijas līmeni labi organizētās darba vietās. Ražīgumam ir mazāka saistība ar čaklumu – ja iekārtu nav, vari kaut skriet pa rūpnīcu, produktivitāte no tā nepieaugs. Ražīgums Latvijas nozarēs ir ļoti atšķirīgs: elektronikā un optikā 70 000 eiro gadā uz cilvēku, IT nozarē 29 000 eiro, viesnīcās 16 000 eiro gadā, bet restorānos tikai 8000 eiro gadā. Līdz šim Latvijā atbalstu devām visiem. Svarīgi būtu sniegt atbalstu tiem uzņēmumiem, kur ir iespējama attīstība.
Un tagad katra nozare plāna izstrādes gaitā mēģina vilkt “deķīti” uz savu pusi?
Nē, esam sapratuši, ka nav iespējams uzņēmumus klasificēt pa nozarēm, lai nesanāk tādas pašas problēmas kā sākotnēji ar dīkstāves pabalstiem. Uzņēmumā ražīgums var būt labs pat mazproduktīvā nozarē, tomēr mēs vēlamies atbalstīt tieši ražīgos uzņēmumus, iesaku to kā pamata kritēriju.
No statistikas redzam, ka kokrūpniecība, metālapstrāde strādā ar augošu produktivitāti. Taču minerālmateriālu, arī betona ražošanas produktivitāte – krītas.
Kādi atbalsta mehānismi plānoti? Kā valdība var nodrošināt uzņēmumus ar apgrozāmiem līdzekļiem?
Kopējais uzstādījums – nevēlamies dot dāvinājumus un grantus, bet gan garantijas un aizdevumus, izmantojot banku sistēmu un “Altum”. Kādēļ? Tādēļ, ka Latvijā ir plaša korupcijas pieredze ar cilvēkiem, kuri taisa projektus un dala grantus. Mums ir vajadzīgs uzņēmējs, kurš gatavs uzņemties risku. Ja palīdzība ir kā aizdevums, tas disciplinē. Citādi ar dabūto grantu vispirms nopērk sev mersedesu un pēc tam pasaka – atvainojiet, projekts neizdevās. Vai arī lai neiznāk kā ar OIK – dārga elektrība kā politbizness. Eksportā tā nav. Neviens tagadējais mūsu OIK saņēmējs nevar aiziet pie Igaunijas, Lietuvas vai Zviedrijas valsts un pateikt, lai nopērk viņa šādi subsidēto zaļo enerģiju. Tādu uzņēmēju tur izsmies!
Lai nodrošinātu izaugsmi, mums ir jākļūst spēcīgiem eksportā. Latvija eksportē preces un pakalpojumus par 9000 eiro gadā uz iedzīvotāju, Lietuva par 14 000 eiro gadā, Igaunija par 15 000. Eksports ienes naudu valsts ekonomikā. Jo lielāks eksports, jo bagātāka valsts. Lai Latvija sasniegtu Igaunijas bagātības līmeni, mums jāaudzē eksporta apjoms līdz Igaunijas līmenim un augstāk. Mazās jaukās lauku viesnīcas uzbūvēsim no nopelnītās naudas, bet naudu pelnīsim ar eksportu.
Tad zaļā gaisma tikai lielajiem un eksporta uzņēmumiem?
Nē, pēc lieluma nešķirosim. Nāk un kvalificējas visi, kuriem ir ražīgums vai ir plāns paaugstināt darba ražīgumu. Taču mikro un mazie uzņēmumi lielākoties ir neražīgi – algas tajos ir pat trīs reizes zemākas nekā lielajos, dzīvošana ir no rokas mutē. Mēs vēlamies radīt atbalsta mehānismus, kas ļautu mazajiem kļūt lieliem un stipriem, nevis kā līdz šim – mazie uzņēmumi tiek kaut kā turēti pie dzīvības, bet īsti veida, kā nostāties uz kājām, tiem nav. Kāds bankrota risks ir mazos uzņēmumos, zinu pats pēc savas pieredzes.
Mazo uzņēmumu padarīšanā par lieliem galvenā problēma ir banku kredīta nepieejamība. Bankas saka, ka Latvijas uzņēmumu kapitāls un bruto peļņa nav pietiekami, tāpēc uzņēmumi ir pārāk riskanti kā kredītņēmēji. Kā atsiet šo mezglu? Kapitāls vai tam līdzīgas garantijas jāsniedz valstij ar “Altum” starpniecību, tā noņemot banku pārmēru lielo risku un padarot iespējamu kreditēšanu. Šādā fondā jābūt valsts pamatieguldījumam, papildinātam ar Latvijas pensiju fondu un varbūt ERAF vai EIB līdzekļiem. Privāto naudas pārvaldītāju un starptautisko banku iesaiste nodrošinātu godīgu un saimniecisku pārvaldi, naudas izsniegšana aizņēmuma, nevis granta veidā nodrošinātu, ka ņems tikai tie, kas ir gatavi riskēt, tātad tie, kam ir reāls bizness.
Pensiju fondu turētāji taču vienā balsī saka, ka pie mums jau nav projektu, kur ieguldīt!
Jā, tagad ir šī vistas un olas problēma. Mums nav rūpniecības, jo neviens neiegulda tur naudu un neiegulda naudu tādēļ, ka nav rūpniecības ar augstu darba ražīgumu!
“Altum” viss būs jāliek kopā. Vislabākais te ir Singapūras piemērs – “Temasek” investīciju fonds ieguldīja Singapūras iedzīvotāju pensijas fondā, padarot to, par vienu no bagātākajām valstīm pasaulē.
KNAB un citu kontrolējošo institūciju aktivitātes ierobežošanapretkrīzes laikā – izskaidro šo plaši izskanējušo ziņu. Ko tieši kontrolējošas iestādes traucē?
Krīzes brīdī steidzami iepirkumi, piemēram, maskas, vienmēr tiks veikti dārgi un slikti. Tomēr jāatceras, ka šādos brīžos mēs glābjam dzīvības un nav laika un iespēju ievērot procedūras. Aizstāvēju medicīnas māsu asociācijas vadītāju, kurai pārmeta par dārgu cenu pirktas maskas. Latvijā maskas nebija sagādātas, viņa bija braukusi pat uz celtniecības veikaliem un pirkusi parastas krāsotāju maskas, lai vismaz kaut kā nodrošinātos. Tieši tajā laikā saviem darbiniekiem pats Ķīnā biju nopircis maskas vismaz par 5x augstāku cenu nekā normāli, turklāt šo iespēju man izkārtoja pazīstams starpnieks kā “blatu”. Kopā ar DHL ar piegādi par maskām pārmaksāju varbūt pat 10x. Vai tas bija nepamatoti dārgs pirkums vispārējā šīs preces deficīta apstākļos? Ja es būtu skops vai šī māsa neizlēmīga – visi, par kuriem mums vistiešākajā veidā jārūpējas un jāatbild, būtu pilnīgi neaizsargāti pret inficēšanās risku!
Bet KNABs runā – ļoti rūpīgi pieskatīsim visus iepirkumus, lai nekas nebūtu pārkāpts. Tādēļ arī pateicu, ka šajā brīdī to, kā nemaz nav, pareizi nopirkt nevar! Uzskatu, ka krīzes apstākļos tāds uzraugu darbs ir neproduktīvs! Daudz svarīgāk ir, lai esam apgādāti ar nepieciešamo, jāskatās pēc apstākļiem un loģikas.
Tagad atbildes otrā daļa ar vēl lielāku problēmu: šī krīze skaidri parāda, ka mums nav plāna, metodes un struktūras, kādā veidā procedūrām jānotiek ārkārtas situācijās. Kas būs, ja gadīsies kāda ķīmiska avārija, karš, jauns vīruss? Organizēsim ierastos iepirkumus? Par civilo aizsardzību nekas nav skaidrs. Ja paliek kā tagad, nākamajā kritiskajā situācijā zaudēsim ātrumu lēmumu pieņemšanā, atbildīgie vadīsies tikai pēc miera laika likumu burta un cilvēki paliks neaizsargāti, mirs.
Cik raita ir plāna skaņošanas un pieņemšanas gaita? Vai pats vispār tici, ka Latvijā šādu plānu vispār var pieņemt un īstenot?
Plāns jau ir prezentēts valdībā, šobrīd strādājam ar nozarēm. Domāju, ka lielākie pretinieki šim plānam būs vietējā politbiznesa darboņi, kuri vēlēsies turpināt baroties no vietējā tirgus pārdales, no elektrības vai citu līdzīgu preču “iesmērēšanas” par paaugstinātām cenām, lai varētu pelnīt mazajā pīļu dīķītī saviem mersedesiem un blondīnēm bez kādām lielām rūpēm. Nē! Mēs vēlamies, lai viņi iet ārā pasaules tirgū, godīgi konkurē ar visiem!
