Pašpietiekama efektīva saimniekošana. “Nodegu” saimnieks – par naudu un biznesa mērķiem 0
Priekules novada ZS “Nodegi” saimnieks Gatis Ozols (attēlā) intervijas sākumā teic, ka viņam nauda uzņēmuma darbībā nav vissvarīgākais, un citē tautā mīlēto aktieri Gundaru Āboliņu, kurš kādā no sociālajiem tīkliem bija ielicis rakstu par to, ka lielākie Latvijas uzņēmumi nepieder Latvijas pilsoņiem, tāpat zeme un meži. Gatis uzdod jautājumu – kāpēc? Un pats arī paskaidro, ka iemesls ir vienkāršs – biznesa mērķis bija nauda un, pārdodot biznesu, mērķis ir sasniegts.
– Jūs uzskatāt, ka naudai uzņēmējdarbībā nevajag būt mērķim. Kas ir dzinējspēks jūsu uzņēmējdarbībai?
– Visticamāk, skrienam pēc tā, kā mums nepietiek. Ar mani arī agrāk tā bija. Patlaban man vissvarīgākais ir darba process un prieks, ko sniedz saimniekošana. Mans mērķis ir labs darba rezultāts, paēduši lopi un sakopta vide. Bioloģiskā saimniekošana ir veids, kā sadzīvot ar dabu, nedarot tai pāri. Man šķiet neloģiski pašreizējie izteicieni par subsīdiju pārdali lielajām saimniecībām, tās nogriežot un mazām pieliekot, lai it kā veicinātu mazo saimniecību attīstību un cilvēku noturēšanu laukos.
Vienkārši naudas došana nekādi nevar rosināt strādāt, un lauki jau ir tukši, tas vilciens ir aizgājis. Man ir gluži pretēji – jums nav tik daudz naudas, ko man piedāvāt, lai es pamestu šo fantastisko vidi, kur dzīvot un rast sev prieku strādājot. Mazo lauksaimnieku bizness būtu jāatbalsta ar biznesa projektiem ar lielāku intensitāti.
Lielām saimniecībām šo atbalstu varētu mierīgi noņemt tāpēc, ka tām ir jābūt spējīgām konkurēt bez atbalstiem. Es to saku kā lielas saimniecības vadītājs.
– ZS Nodegi gaļas liellopu ganāmpulks šā gada sākumā, vērtējot pēc zīdītājgovju skaita, bija valstī 11. lielākais. Kādas šķirnes dzīvniekus audzējat?
– 2000. gadā sākām ar Herefordas šķirnes lopiem vispār bez kāda jēdzīga biznesa plāna. Nebija informācijas ne par šķirni, ne audzēšanu, ne arī par realizāciju. Latvijā tolaik gaļas liellopiem tirgus nebija, paši sameklējām nobarojamo buļļu pircējus Vācijā. Vācu pircēji bija nelielas saimniecības ar specializāciju gaļas lopu nobarošanā. Vāciešiem īsti nepatika Herefordas šķirnes lopi, jo tie uzkrāj taukus, ja tiek intensīvi nobaroti. Sadarbības blakus ieguvums bija vācu saimnieku padomi un zināšanas.
Patlaban ganāmpulku veido Limuzinas, Šarolē un gaļas šķirņu krustojuma lopi. Dzīvē kā slikti rakstura dēļ izcēlās Simentāles un Limuzinu krustojumi – tie ir vizuāli skaisti, bet pēc rakstura nevaldāmi, turklāt spēja satracināt visu ganāmpulku, kurā atradās. Man vislabāk patīk Limuzinas šķirnes lopi.
– Vai Nodegos ir svarīgi, lai ganāmpulkā būtu tīršķirnes dzīvnieki?
– Mēs veicam ciltsdarbu ar šķirnes liellopiem un arī krustojam dzīvniekus starp šķirnēm. Ir interesanti vērot rezultātus. Krustojumi ir nedaudz ātraudzīgāki un izturīgāki. Krustojuma teles tālāk cenšamies krustot ar vienas šķirnes buļļiem. Govis vērtējam pēc viņu teļiem. Ja teļi aug labi, tātad laba govs, un īpašiem ciltsrakstiem manās acīs nav lielas nozīmes. Buļļiem vissvarīgākais kritērijs ir atnešanās vieglums. Lopi mums paši atnesas bez cilvēku klātbūtnes, un tāpēc tas ir ļoti svarīgi.
Cenšamies radīt dzīvniekiem maksimāli labus apstākļus dzīves telpas ziņā un nodrošinām tos ar kvalitatīvu barību, bet pretī arī sagaidām no dzīvniekiem vēlmi dzīvot un augt.
– Saimniecības ganāmpulkā ir apmēram 150 zīdītājgovju. Kā sasniedzāt šo rādītāju?
– Dažādi esam rīkojušies. No sākuma lopi bija bez lielas vīzijas par nākotni. Vēlāk, jau izmantojot arī atbalstus, sākām attīstīt saimniecību gaļas liellopu virzienā, un tikai vēl vēlāk radās mērķi, uz kuriem arī pēc tam gājām. Tā apziņa, ja es kaut ko daru, tad daru to labi, un domas par to, kā varētu izdarīt vēl efektīvāk un lētāk pašizmaksā, ir radījušas šīsdienas saimniekošanas modeli, kas ir pašpietiekams un efektīvs. Esam konkurētspējīgi, un mani nemaz neuztrauc pat Latvijas šābrīža viens no zemākajiem subsīdiju atbalstiem ES dalībvalstīs.
– Cik ilgi dzīvnieki atrodas ganībās?
– Ganāmpulkā ir aptuveni 400 gaļas liellopu. Tie atrodas ganībās tik ilgi, kamēr ir zāle. Ir bijuši gadi, kad vēl janvārī lopi ir ārā. Pa ziemu lopi atrodas novietnē. Var turēt dzīvniekus arī bez slēgtas novietnes, tomēr tad ir jāvērtē turēšanas apstākļi brīvajā vidē.
– Kam pārdodat dzīvniekus un kādā vecumā?
– Nobarojamos dzīvniekus 8–10 mēnešu vecumā pārdodam kādam no Latvijas izsoļu namiem. Tas tirgus pamazām ir sakārtojies. Savulaik, kad gaļas liellopus ārvalstu audzētāji vai uzpircēji vēl nepirka un gaļas pārstrādes uzņēmumi par gaļu maksāja simbolisku maksu, mēs paši komplektējām gaļas šķirņu krustojuma lopu kravas no mūsu ganāmpulka un pa visu Latviju uzpirktiem lopiem un kravas sūtījām uz Vāciju. Bija interesants laiks. Tad parādījās Latvijā pirmie uzpircēji ar diezgan labām lopu cenām, un es vairs neredzēju lielu jēgu pašam to darīt. Bijām vēlāk arī aizbraukuši apskatīties mūsu lopus Vācijā, jo bija interesanti uzzināt, kas tālāk ar tiem notiek. Tie no jaunlopiem, intensīvi barojot, bija izauguši par lieliem buļļiem.
– ZS Nodegi ir arī graudu un zālāju audzētāji. Kā sokas šajās nozarēs?
– Audzējam griķus un auzas – vismazāk prasīgās kultūras. Auzām šogad bija laba raža – vairāk nekā 3 tonnas no ha. Pārdevām Dobeles dzirnavniekam pārtikas kvalitātē. Griķi patlaban ir novākti daļēji. Raža – apmēram tonna no ha. Kopā apsēti ar labību ir aptuveni 160 ha. Augu seka nav stingri noteikta, pamatā mums ir zālāji, bet, kad pats lauks ar savu ražu man saka priekšā, ka kaut kas jāmaina, tad tam arī paredzu mēslošanu ar kūtsmēsliem un augu seku uz pāris gadiem ar labību.
Tajos gados arī laukus mēsloju un pēc tam atkal sēju zālājus ar tauriņziežiem, vispirms skatoties uz vietējām šķirnēm. Ārzemnieces vairs īpaši neuzrunā īsmūžības dēļ. Esmu gatavs izmēģināt daudzas lietas, daudzas idejas esmu pats izdomājis. Es neko neņemšu no malas tāpat vien bez savas sapratnes par to, kāpēc man to vajag.
– Ko izmantojat lauku mēslošanai?
– Kūtsmēslus un zaļmēslojumu. Mums zeme ir dzīva, atliek vien rūpēties par to. Un, raugoties no šāda skatpunkta, ir diezgan briesmīgi redzēt, ka lauksaimnieki ar smidzinātājiem indē savos laukos vēl to minimāli palikušo dzīvību, degradējot zemi un piesārņojot vidi.
– Cik daudz darbinieku strādā Nodegos?
– Saimniecībā darbojas maz darbinieku – vien seši cilvēki. Apsaimniekojamā platība ar visiem mežiem ir nepilni 2000 ha. Darbinieku mainība ir minimāla. Cilvēkiem ir interesanti pie mums strādāt. Neesmu nekad uzsvēris, ka to, ko mēs visi kopā darām, darītu naudas dēļ. Es mērķus formulēju ar darba rezultātu. Un darbinieki redz, ka visas izmaiņas, kuras saimniekojot darām, ir vērstas uz to, lai mums pašiem būtu vieglāk, un tās vienmēr ir ar interesi par rezultātu. Ja cilvēkam būs garlaicīgi, viņam apniks; ja apniks, negribēs strādāt; ja negribēs strādāt, tad pavirši darīs un nebūs rezultātu.
Vērtējot pēc darba ražīguma un tā, cik cilvēks ar savu darbu nopelna saimniecībai, mums vajadzētu būt vienai no ražīgākajām saimniecībām valstī.
– Kā esat iecerējuši attīstīt saimniecību?
– Neviens nav tik labs, lai nekļūtu labāks. Domāt, ka viss jau ir sasniegts, nozīmētu apstāties. Ir daudz mazo mērķu un daži lielāki. Regulāri ieguldu darbu un līdzekļus meliorācijas sistēmu un lauku sakārtošanai. Vienmēr var rūpēties par augsnes dzīvību, uzlabojot augsnes auglību.
Ir iecere šādos apstākļos pamēģināt iesēt vietējo zālāju un graudaugu šķirnes, sadarbojoties ar mūsu Latvijas selekcionāriem.
Visu laiku mums saimniecībā norit selekcijas darbs ar lopiem, tur arī ir idejas. Interesanta šopavasar sanākusi arī iesaistīšanās biogāzes ražošanas stacijas Priekules bioenerģija glābšanas procesā. Ir skumji, ka labas idejas vides sakārtošanas jomā ir pārvērtušās samilzušās problēmās tā vietā, lai sakārtotu jomu tā, lai šie projekti strādātu mūsu visu interesēs un visiem būtu saprotama pievienotā vērtība, ko stacijas spētu dot visiem valsts iedzīvotājiem. Ja tā notiek, iespējams, mēs katrs atsevišķi gribētu piemaksāt par to, lai, pārstrādājot ko videi nedraudzīgu, radītu no tā sabiedrībai labumu.
Pilnīgi absurda man liekas visas sabiedrības OIK maksāšana par elektrību, ko ražo Rīgas TEC no Krievijas gāzes. Krievijas gāze nav atjaunojams dabas produkts, un es domāju, ka par šo absurdo no mums visiem iekasētās naudas izlietošanu vajadzētu runāt skaļi.
Jauns izaicinājums ir vēl viena jauna nozare – atpūtas un pasākumu vieta Tukuma pusē. Esam bagāti ar idejām, un tad jau redzēs, kā mums ies.
– Kas jums, darbojoties lauksaimniecībā, šķiet vissvarīgākais?
– Darīt to, kas rada patiesu prieku. Saimniekot, rodot kompromisu ar dabu, vidi, dzīves telpu. Skatīties daudz plašāk uz to, kas mums apkārt. Visu saimniekošanu balstīt uz to, kā ar minimāliem līdzekļiem radīt maksimālu pievienoto vērtību. Uztvert augsni un dabu kā dzīvu vienību un saimniekot no šāda skatpunkta. Man nevis pieder daudz zemes, bet esmu atbildīgs par to.
Princips strādāšanai ir – vispirms dot! Un šādā kategorijā arī domāt. Tas nozīmē – atdzīvināt augsni līdz tādai pakāpei, lai augsnes analīžu secinājumos būtu ierakstīts: piemērota visu kultūraugu audzēšanai. Tāds ir secinājums par augsni, par kuru agrāk bija norāde, ka tā nav piemērota kultūraugu audzēšanai un labu ražu iegūšanai.
Lai sasniegtu šādu rezultātu, visādiem augsnes uzlabošanas brīnumlīdzekļu tirgotājiem neesmu neko maksājis. Un šāda saimniekošana ir pilnīgi pretēja vispārējam neprātam saimniekošanā, kas skar ne tikai Latviju, bet ir jau globāla.
Latvijā valda tāds saimniekošanas modelis, no kura faktiski nav iespējams atteikties. Tas ir kā vāveres ritenis, no kura nav iespējams izkāpt – galvenokārt savas nezināšanas dēļ.
Šajā modelī visu risku uzņemas zemnieks, bet pelna starpnieki, tirgotāji, izplatītāji un visi citi.
Globāli skatoties uz Latvijas lauksaimniecību, mūsu lielākā vērtība – zeme – nenes mums nekādu pievienoto vērtību. Gluži pretēji, tās stāvoklis gadu no gada pasliktinās. Un mūsu lielība ar graudu eksportu un spēju saražot graudaugus divas reizes vairāk, nekā paši spējam patērēt, ir bez pamatojuma. Šī ražošana ir bez pievienotās vērtības, un bez subsīdijām tā ir neiespējama. Bilance graudkopības nozarei ir skumja.
Izdevumu pozīcijas ir dārgas, un visa nauda par tām aizceļo ārpus Latvijas. Minerālmēsli, ķīmija, sēklas, degviela, eļļa, tehnika, nauda. To visu importējam ar cerību samaksāt pēc ražas pārdošanas. Un iznāk, ka, šādi saimniekojot, esam starpnieki lielu naudu apgrozīšanā, no sevis pievienojot augsnes auglības pasliktināšanos. Ikviens varam darīt, kā gribam, bet, paskatoties no malas, tieši tā arī izskatās. Un kāds noteikti skaļi iebildīs, ka tā nav taisnība.
Varam katrs pats uz sevi paskatīties no šāda skatpunkta. Zemes noma ir, pieņemsim, 150 eiro/ha. Nomājot zemi, tās apsaimniekotājam arī būtu jānopelna vismaz tikpat. Tas nozīmē – 300 eiro. Sareizinām savus hektārus ar šo skaitli un salīdzinām ar savu reālo peļņu. “Nu kaut kur jau vispār tai tā kā vajadzētu būt,” parasti ir visai nepārliecinoša atbilde. Tomēr atnāk pavasaris un riņķadeja sākas no jauna, viss ar pēcapmaksu. Un nevajag vainot sauli, lietu vai vēl kaut ko. Tie ir nemainīgi šā biznesa faktori.
Cik atbilstoša ir bioloģiskā saimniekošana? Dabai un videi daudz atbilstošāka nekā konvencionālā ražošana, un, ņemot vērā to, ka, šādi saimniekojot, augsnes auglība ir uzlabojusies, pievienotā vērtība ir acīm redzama.
Mani bioloģiskās saimniekošans principi ir šādi: audzēt to, kas vislabāk dabiski aug, audzēt lēti, netērējot lielus resursus, uzlabojot apkārtējo vidi.
Ražot produktus ar lielu pievienoto vērtību bez inžu un ķimikāliju lietošanas. Domāt zaļi un saimniekot zaļi. Un es ceru, ka šāds saimniekošanas modelis ir pieņemams visai sabiedrībai. Bioloģiskā saimniekošana tās interesēm atbilst visvairāk, tomēr tas neizslēdz arī konvencionālās saimniekošanas gudrākus modeļus. Pārmetums Latvijas lauksaimniekiem no Zviedrijas zinātniekiem par Baltijas jūras piesārņošanu jau nav tāpēc, ka viņi mūs grib iznīcināt, bet gan tāpēc, ka mēs esam nesaprātīgi saimniekotāji un tiešām piesārņojam ūdeņus un jūru. No kā tāds secinājums? Ar it kā intensīvo saimniekošanas modeli mūsu augsne ir kļuvusi skāba, bez organiskajām vielām un spējas saistīt barības vielas, un no šādas zemes neizbēgami izskalojas un izgaro mākslīgo minerālmēslu un ķimikāliju tonnas un piesārņo vidi. Es vēl aizvien redzu saimniekus indējam gan zemi, gan ražu.
Katrs ir pats savas zemes saimnieks, un katrs pats lemj, kā saimniekot, kā pelnīt naudu, jo lauki ir pārvērtušies par biznesa vidi, kas izkropļota ar subsīdijām. Un nereti darbojas viens princips – kā no zemes izsūkt vairāk naudas, turklāt visi līdzekļi pelnīšanai ir labi.
Tomēr tā ir dzīvošana un pelnīšana uz nākotnes rēķina. Kā vārdā tas notiek? Es tikai vēršu uz to uzmanību. Es gribu, lai mēs uz laukiem paskatītos plašāk. Es redzu iespējas, kā Latvijā var pelnīt, saimniekojot gudrāk, un kārtējo reizi jāatzīst, ka Lietuvas saimnieki ir soli priekšā. Nerunāju par vienu saimnieku, bet par kompleksu sistēmu, kas samazina ķīmijas un minerālmēslu atkarību, uzlabo augsnes auglību un ir videi un cilvēkiem daudz draudzīgāka.
Vai mēs spējam mainīties? Vai spējam atzīties savā nezināšanā? Tas ikvienam ir jāvaicā sev pašam! Attaisnojums mūsu neveiksmēm nav saule, lietus vai vējš. Mēs sen jau kā esam kurli, akli un vienaldzīgi pret to, ko mums izmisīgi cenšas pateikt pati daba.
Šo un citus saimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
