Pacilātā garastāvoklī no zaķīšu pirtiņas 0
14.08.2013 Egils Līcītis
Foto – LETA
Padomju laikā, it sevišķi karstākajos alkohola apkarošanas kampaņu periodos, pret nelaimīgajiem, kuri jaukā vasaras vakarā nebija zinājuši mēru un tāpēc pakrituši uz ielas vai grāvmalā, izturējās, kā jau totalitārā valstī pieņemts.
Viņus apsaukāja par žūpām, plenčiem un novārtījušamies šņabdeguniem, lai arī cilvēks būtu vien atzīmējis Oktobra revolūcijas gadadienu vai 8. marta gaišos svētkus, savāca un iespundēja toreiz sauktajā “atļurbenē”, tā dēvētajā “zaķīšu pirtiņā”. Lieki piezīmēt, ka sadzīves apstākļi šādās ie stādēs nebija atbilstoši labākajiem viesmīlības paraugiem, slēgtajās, antisanitārajās telpās cilvēki vaidēja, atraugājās un sauca pēc palīdzības, bet kā vienīgo palīdzību saņēma labākajā gadījumā atbalsi, sliktākajā – viņus applaucēja ar miliča nūju pa sprandu. Šādu patvaļību dēļ zaļā pūķa upuris iznāca no iestādījuma nevis izgulējies kā zīdainis šūpulī, bet nospriegts kā nervu kamols.
Tagad attieksme pret ļautiņiem, kuri veldzējušies ar “Vanaga stipro” vai citu uzlējumu, ir mainījusies. Demokrātijā cilvēkam ir brīv vāļāties, kur vien viņš vēlas, un viņu nemaz nav brīv aizturēt! Viņš, lietodams grādīgos dzērienus, kā cienījams sabiedrības loceklis ir piedalījies valsts budžeta ieņēmumu palielināšanā un nacionālā kopprodukta celšanā.
Mūsdienās “kritušās” personas apzīmē par cilvēkiem, kuri nonākuši bezpalīdzīgā stāvoklī, un par iespējām viņiem gādāt sociālo spilvenu labas prakses līmenī spriež valdībā un koalīcijas padomē. Galu galā arī kādam politiķim var gadīties pieliet mūli, nemaz nerunājot par bezbēdīgiem tūristiem, kuri te izstrādā pigorus – ikvienam pilsonim var būt nepieciešami attiecīgi pakalpojumi ne vien trūcīgākā Sarkanā Krusta patversmē, bet arī mājīgos un komfortablos serviscentros. – Prozit, nepieciešams centralizēts risinājums! – uzsvēris Ministru prezidents, un atkal jāmin Igaunijas piemērs, kur atskurbtuves jau sen ir kā atpūtas vietas, kas daudzējādā ziņā atgādina SPA dziednieciskās viesnīcas. Nav šaubu, ka vakar iereibušais, pēc intoksikācijas šorīt pamodies, nevēlas neko vairāk kā mieru, klusumu, tējiņu un ūdens procedūru džakūzi vannā. Telpās grīdas izklātas ar pūkainiem persiešu paklājiem, kas slāpē soļu trok-sni. Klientiem ir pieejama bibliotēka. Vakaros muzicē stīgu kvartets, jo mūzika nomierina pat satrauktāko prātu. Resgaļiem, kuri grib turpināt aktīvi atpūsties, sestdienās sarīko diskotēku. Apmeklētājiem ir iespējas pašdarbībai, vingrināties teātra etīdēs, iemācīties spēlēt akordeonu, dejot jaunāko Rīgas deju vai dziedāt korī. Šādas labklājības un kvalificētas veselības aprūpes apstākļos daudziem vecā “zaķīšu pirtiņa” jaunā kvalitātē kļūst tikpat kā par otrajām mājām, kurās gribas atgriezties un atgriezties.
