Valdis Krastiņš: Paliec sveika, Apvienotā Karaliste! 2
Dažas stundas pirms Lielbritānijas oficiālās izstāšanās no Eiropas Savienības es savā e-pastā saņēmu apsveikumu “svētkos” no britu politiķa Naidžela Farāža. Mana pirmā reakcija bija sažņaugtas dūres… Jo tieši šis cilvēks bija viens no tiem, kuri Lielbritānijā izplatīja melīgos apgalvojumus par milzu naudas summām, kuras jāmaksā ES, bet nu palikšot britu vajadzībām.
Šie paziņojumi nospēlēja lielu lomu vientiesīgāko angļu prātos par labu balsojumam par izstāšanos.
Otra lieta, kura iespaidoja pozitīvo izstāšanās balsojumu, bija aizspriedumi pret lielo imigrantu daudzumu Lielbritānijā. Viņi mums atņem darbu – tā sprieda briti. Varbūt daļēji patiesi, bet lielākoties ne. Viens piemērs: ko bez iebraukušajiem ārstiem un māsām darītu britu Nacionālais veselības dienests? Tas būtu spiests ievērojami samazināt aprūpējamo pacientu skaitu.
Trešais iebildums pret ES noformulēts britu breksitu atbalstošā politiķa Maikla Gouva rakstā, kas publicēts laikrakstā “The Times”: līdz izstāšanās brīdim bijām pakļauti neskaitāmiem ES noteikumiem un regulām, kuru pieņemšanā Lielbritānijai nav bijusi teikšana. Te nu sers Gouvs samelojies: noteikumi ir kaitinoši, bet viņu pieņemšanā briti līdzbalsojuši visus 47 gadus, kurus Lielbritānija pavadījusi Eiropas Savienībā.
Meliem, puspatiesībām un pieņēmumiem bijusi liela loma valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanā. Vai tas ir demokrātijas triumfs, kā uzsver Boriss Džonsons?
Drīzāk tas parāda demokrātijas ievainojamību, un šajā ziņā breksits ir brīdinošs signāls visiem un visur.
Kā tad skaitliskā ziņā izskatās Lielbritānijas vēlētāji pēcbreksita laikā? Aptaujas pēdējo divu gadu laikā rāda nemainīgu ainu: ap 53% ir pret izstāšanos, 47% – par. Tas ir tieši pretēji 2016. gada referendumam, kur 52% bija par izstāšanos. Tomēr konservatīvie izmantoja savu vairākumu parlamentā, lai panāktu breksitu.
Kādēļ vēlētāji deva Konservatīvajai partijai šādu iespēju? Tādēļ, ka ļoti daudzi briti nevēlējās balsot par dogmatiskā marksista Džeremija Korbina vadīto Leiboristu partiju, bet liberālajiem demokrātiem nebija īsta vadoņa. Varētu teikt, ka Korbina atrašanās leiboristu vadoņa pozīcijā lielā mērā izšķīra pēdējo parlamenta vēlēšanu un līdz ar to arī breksita likteni. Atkal viena no demokrātijas vājajām vietām – partiju problēmas…
Šķiroties Eiroparlaments nodziedāja tradicionālo britu draudzības dziesmu “Auld Lang Syne”. Emocionāli! Bet es klusībā domāju, ka briti atgriezīsies pēc gada vai diviem, Boriss Džonsons neizvedīs britus saulītē – veltas cerības!
