Dace Terzena: Pandēmijas uguni civilizācijas ēkai pielaidušas cilvēka nesātība un negausība 5
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ne reizi vien ārkārtas situācijas laikā esmu secinājusi, ka man atliku likām pietiek informācijas un viedokļu par jaunā koronavīrusa radītās krīzes sekām un to pārvarēšanu, bet akūti pietrūkst pastāvīgas un padziļinātas sarunas par šīs krīzes cēloņiem, par to, cik nekaunīgi cilvēks uzkundzējies dabai un kā atjaunot zaudēto līdzsvaru.
Kā mantru skaitām frāzi, ka pasaule pēc krīzes būs pavisam citāda nekā līdz šim, bet vai godīgi un līdz galam saprotam, ka tas nozīmē arī radikāli mainīt patērētājsabiedrības un daudzu nozaru ražošanas ētiku, rīcību ar dabas resursiem, mūsu attieksmi pret planētu kā dzīvu organismu?
Ka tas viss izrādījies nevis zaļo margināļu murgi, tukšas frāzes, bet realitāte, ar kuru nāksies dzīvot un sadzīvot katram? Ka tieši cilvēka nesātība un negausība ir pielaidušas pandēmijas uguni civilizācijas ēkai?
Taču diezin vai vajadzētu lolot ilūzijas par cilvēka, sabiedrības, varas, naudas un sistēmas dabu un spēju radikāli mainīties.
Kamēr uguns plosās kaut vai blakus pilsētā, tas šķiet bezgala tālu.
Tas neattiecas uz mani. Jau kādu brīdi televīzijā ņirb dienišķo pārtikas preču reklāmas, kuras veidotas, itin kā pēdējo mēnešu notikumu nebūtu bijis, un kuras turpina demonstrēt patērniecības filozofiju, kas ir vedusi vienīgi strupceļā.
Šobrīd, kad mūsu atbildīgas rīcības kodeksā vajadzētu būt iekļautam arī iespējami retam, pārdomātam pārtikas veikala apmeklējumam ar iepriekš izplānotu pirkumu sarakstu, mums rāda jaunu cilvēku, kurš ar piena pakām piekrāvis pilnus ratus un prāto, kā to visu izlietos.
Varbūt divatā? Bet, skeptiski vaicāju es, varbūt lielākā daļa piena saskābs un to izlies ārā? Vai arī sieviete, kas par atlaides cenu sapirkusies kaudzi gaļas un nezina, ko ar to iesāks.
Labākajā gadījumā varbūt iebāzīs saldētavā un tiešām ar laiku izlietos. Bet varbūt aizmirsīs. Un pirks atkal citu par labām atlaižu cenām…
Vārdu sakot, pērciet, kampiet, izniekojiet pārtiku un tās ražošanā ieguldītos resursus, ka tikai peļņa!
Zinātniece, dabas pētniece Džeina Gudola skarbi norāda uz tiešu saikni starp cilvēka darbību un dzīvnieku pasaulē izplatītu vīrusu pārnesi uz cilvēku sabiedrību.
Mežu izciršana, dabiskās vides pārveide, arī lai iegūtu papildu platības intensīvajai lopkopībai, spiež savvaļas dzīvnieku sugas sadzīvot mazākās teritorijās, tāpēc slimības ātrāk tiek nodotas no viena dzīvnieka otram, bet tas otrs dzīvnieks, visticamāk, kaut kad inficēs cilvēku, jo ar to nonāk tuvākā kontaktā, arī kā pārtika uz tirgus letes…
Diez vai intensīvās lopkopības globālā aina un tās saikne ar patogēna pasaules ceļojumu ir acu priekšā reklāmas jauneklim, kraujot nevajadzīgās piena pakas savos ratos, vai mundrajai sievietei pie gaļas kaudzes…
Tas taču ir tik tālu. Un nav par mums.
Daudzu valstu valdības, lai slavēts saprāts, arī Latvijā, pandēmijas situācijā seko epidemiologu un virusologu ieteikumiem. Labi, ka politiķu atbildība (vai pašsaglabāšanās instinkts) izrādījusies spēcīgāka par ambīcijām.
Būtu izcili, ja tikpat nopietni, kā šobrīd ieklausās vīrusa savaldītājos, valstu politikas veidotāji beidzot ņemtu vērā arī to zinātnieku ieteikumus un prognozes, kas jau sen brīdina par sarkanajām līnijām, kuras cilvēks nedrīkst pārkāpt attiecībā uz mums dāvāto pasauli – kā apliecina Covid-19, ja šīs līnijas tiek ignorētas, daba atbildi parādā nepaliek. Un nepaliks.
