Par cilmes spēku un vājumu 0
Projekta kuratore ir Elīna Ģibiete, un šis ir viens no Latvijas simtgades programmas notikumiem. Intriģējošs apskatei, lai noskaidrotu, ko kultūras notikumiem bagātajā valsts jubilejas gadā mūsu vērtējumam sniedz Latvijas Mākslas akadēmija – valstī nozīmīgākā augstākās mākslas izglītības iestāde.Šī nav tradicionāla akadēmijas mācībspēku vai studentu parāde, lepošanās ar akadēmijas starptautiskajiem panākumiem, vai arī tās dažādo nodaļu pārstāvju kopā sanākšana. “Cilme” ir izteikts kuratora projekts, kas veltīts konkrētai tēmai, šajā gadījumā – latviskajai identitātei. “Izstādes mākslinieki, veidojot dialogu ar kādu sev būtisku Latvijas un latviešu raksturlielumu, meklē Latvijas cilmi un tās personisku stāstu, radot Latvijas kultūras kodu identificējošu ainu, kas apstiprina vai apgāž mūsu pieņēmumus pašiem par sevi,” lasāms kuratores anotācijā. Izstādē piedalās 51 autors – gan studenti, gan akadēmiju nesen absolvējušie mākslinieki, gan pasniedzēji. Šāds komplekts nozīmē atšķirīgu pieredzi, intereses un darba metodes, tomēr dažādās personības un mākslinieciskās prakses te kopā saveduši cilmes – mūsu identitātes un to raksturojošo elementu jeb auduma stāsti. Nojaušams, ka daļa radīta īpaši izstādei, bet daļa (kā Kristapa Ģelža “Karogs”) tapuši iepriekš un tikuši kuratores izraudzīti kā iederīgi ekspozīcijā. Projekta dalībnieki ir meklējuši mūsdienīgu un atraktīvu veidu, kā runāt par tradicionālām vērtībām, tās interpretēt jeb “apspēlēt” – tieši šis vārds ir visbiežāk lasāms anotācijās pie darbiem. Apspēlēšanai ir mainīgas sekmes, tāpēc vispirms par interesantāko.Baibas Vaivades “Ielaikošana” ir izrakstītu dūraiņu siena ar simts uz augšu paslietiem īkšķiem. Vienkāršā ideja un tās risinājums sekmīgi īsteno “Cilmes” tematisko uzstādījumu, vienlaikus pasmaidot arī par aktuālo tendenci izmantot etnogrāfiskos rakstus vairāk vai mazāk veiksmīgos dizaina produktos un suvenīros.Kā sava veida izstādes centrs funkcionē Aigara Bikšes gigantiskā tautumeita “LIBAU – HALIFAX – LIBAU”. Tēmu tēlnieks jau iepriekš ir risinājis publiskajā telpā, taču šoreiz figūra ar bārkstainām izlaistām saknēm kopā ar fiktīvu, taču realitātē pilnīgi iespējamu pavadošo stāstu par trimdas tautumeitas izcelsmi un atgriešanos dzimtenē skar būtisku tēmu – diasporas latviešus, viņu piederību savai zemei.
Barbaras Ābeles gobelēns “Reizbija, Ira, Bija un Būsa” ieaudis sevī ainavas pārmaiņas, kas rodas, izzūdot raksturīgajām govju šķirnēm – Latvijas brūnaļai un zilajai govij –, vērojoši un mazliet nostalģiski “pielaikojot” dažādos govju rakstus mūsu ainavai un sagatavojot mūs pārmaiņu neizbēgamībai.Lielākoties izstādē dominē atsauces uz vispārzināmiem latviskās identitātes simboliem (tautumeitas, latvju raksti) un sadzīvi (piemēram, ēšanu – cūkas galva, konservēšana), kas ir visbiežāk izmantotie, tādēļ arī banalizētākie latviskās identitātes raksturotāji. No klišejām veidotāji nav vairījušies, jo pašironisks skatījums ir minēts izstādes pieteikumā. It kā lieliska iespēja dalībniekiem runāt arī par pretrunīgām un aktuālām tēmām, taču pārsteidz viņu mazā interese interpretēt šodienas aktualitātes – to apliecina viens vienīgs telpā levitējošs zaļš pūķis “Vējonis”.
Uz mākslas telpas kāpnēm novietotā skulptūra “HM” (autors Kristaps Andersons) ir kartona kaste, no kuras ārā lien tautumeitas bize. Arī asprātīgs un izstādes kontekstā trāpīgs darbs, un tā anotācijā lasāms: “Akmenī iekaltā matu pīne simbolizē vareno un nesagraujamo dziļāko latviešu identitāti.” Darbs, iespējams, iegūtu, ja to nepaskaidrotu tik vispārinošs komentārs. Varbūt tādēļ dažbrīd rodas sajūta, ka projekts, mēģinot aizbēgt no daudziem apnikušām klišejām, apspēlējot nacionālos simbolus (daba, karogs, latvju raksti, ēdiens), dīvainā kārtā pie tām pašām klišejām atgriežas. Telpā bagātīgi izlīmētie humoristiskie citāti par latvieti – viņa “aktīvo malā stāvēšanu”, vai par latviešu vīrieti, kuram “rokas aug no īstās vietas” – šo sajūtu tikai nostiprina. Varbūt problēma ir tajā, ka Lielvārdes jostām, etnogrāfiskajiem brunčiem un segām patiesībā ir ārkārtīgi maz sakara ar Latvijas simt valstiskās neatkarības gadiem, kuru laikā piedzīvots diezgan spraigs 20. un 21. gadsimta vēstures trilleris visos iespējamajos personīgās un kolektīvās vēstures aspektos?Bez jau minētajiem ir virkne darbu, kas sniedzas pāri pašironijai un identitātes ilustratīvai komentēšanai – piemēram, Jāņa Murovska, Aijas Baumanes, Arvīda Endziņa juniora un seniora darbi, Hardija Lediņa “Mētelis” un Līgas Merginas skulptūra, kurā māksliniece izmantojusi savas vecmāmiņas veļasdēli. Visticamāk, viņa to darījusi, nedomājot par kādām kolektīvām latvieša īpašībām vai par valsti, bet par sev tuvu cilvēku, par savu dzimtu”. Šķiet, ka tajā veļasdēlī ir vairāk vēstures, vairāk Latvijas un vairāk patiesības par latviešu sievieti nekā virknē uz sienām lasāmo citātu.Jāpiebilst, ka, dodoties prom no pašā Rīgas centrā esošās lielās izstāžu telpas, pa kāpnēm pretī lejup kāpj bariņš angliski runājošu pilsētas viesu. Viņi vēl nezina, ka izstāde viņiem būs jātver kā mēmais kino – tekstiem tulkojuma nav. Cerams, ka vismaz uz augšu paslietie dūraiņu īkšķi viņiem atgādinās sociālajos tīklos atpazīstamo “patīk” atzīmi.
