Egils Līcītis: Pārzīmēs Latvijas karti un dzīvos kā Dieva ausī 0
Vaļasbrīža īsināšanai no grāmatplaukta pa rokai trāpījās “Annas burtnīciņas” (par periodu no 2006. līdz 2010. gadam). Lasītājs atceras satraukto laikposmu, kad LNNK deputātes Annas Seiles virsvadībā tika pazemē iegāzti un purvainē nogremdēti tumšie spēki, dzima “Vienotība”, ļaudis uz saviem kamiešiem iznesa dižķibeles smagumu, un tas atspoguļojās autores aizkustinošās literārās studijās.
Toreiz esejiste Anna ar pirmajām lappusēm neslēpa pozīciju, ka nekad nepiekritīšot, ka lauku skolās nebūtu iespējams iegūt pilnvērtīgu izglītību, ka uz zemēm slēdz infrastruktūru, doktorātus un slimnīciņas.
Zemes māte saslējās par atbalstu mazo tēva novadiņu pastāvēšanai un palīdzīgas rokas sniegšanu sīksaimniecībām,
jo dūšīga, darbīga ģimene viensētā uz sava zemes pleķīša ļoti daudz ko paveikšot un badu nemiršot.
2006. gadā runāt tādas lietas vēl skaitījās nesodāmi. Šodien, neperspektīvo nozaru un pamesto centru likvidēšanas laikos, resursu koncentrācijas un pārvaldes centralizācijas devītajā vilnī Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieci Seili, mazākais, sūdzētu ģenerālprokuroram, kozin, apcietinātu par reakcionāri patriarhālas ideoloģijas izplatīšanu, apzinātu kaitniecību un sabotāžu valsts taisnvirziena attīstības kursam.
Tagad zinām, ka pašvaldību saskaldītība 120 teritorijās ir par postu tēvijai, skoliņās neizaudzina zinošus, konkurētspējīgus bērnus, viensētas lauk- un lopkopība ir neperspektīva lauksaimniecības nozare, viss decentralizētais ir iznīdējams un likvidējams. Vai tam, kas pretosies Braku mežu pārstrādei vērtīgos zāģmateriālos un Slīteres purva asfaltēšanai.
Arī Saeimā sentimentāli noskaņotu retrogrādu, tādu kā Seile, vietā ieradušies rekonstruktori ar pavisam citiem metramēriem, veco pamatu demontētāji, darītāji un erudīti domātāji. Dodiet tikai laiku jaunievēlētajiem neaptraipītas slavas spēkiem izkombinēt valdošās koalīcijas sastādīšanu, un progresīvās pārmaiņas aizies rūkdamas!
Vecās sistēmas šauri reģionālo interešu aizstāvji, agrārieši nemaz netika ievēlēti (kā LRA) vai (kā ZZS) piedzīvo smagu krīzes situāciju. Cilvēkiem drīz izsprāgs acis no orbītām, atverot namu durvis klauvējošai bijušai finanšu ministrei, daudzbērnu māmiņai, kura lūgs aizņemties simtnieku iztikšanai līdz algai.
Turpretim ar vēlētāju uzticības ātro kredītu apbalvotie progresa nesēji otrā dienā pēc balsojuma uzbudināti sparojās – nerunāsim par plāniem, amatvietu dalījumu. Mums jādod labums sabiedrībai, davai, par darāmiem darbiem. Un jau bija izfunktierēti pilotprojekti, ka neatliekami jāsāk partiju finansēšana no valsts kases un jāveic administratīvi teritoriālā reforma.
Pašvaldību feodāļi jāsatriec drupās, paātrinātā tempā izpildītā reģionālā reforma būs panaceja pret visām dzimtenes bēdām, nedienām.
Te saskanīgi bija vienisprātis cilvēkiem un dabai draudzīgās partijas, un arī ZZS smagi nopūtās, ka iepriekšējās deformācijas jānovērš.
Bez šaubām, čūlojošās problēmas risinājums vispāratzītajiem speciālistiem politiķiem bija sagatavots. Tālejošu pārkārtojumu scenāriji noglabāti zem spilvena. Latvijas kartes pārzīmētāju līdz perfekcijai izkristalizējies piedāvājums bij atstāt 26 rajonētās, 40 reģionālās vai 60 teritoriālās vienības.
“Ģeogrāfu” domas dalījās, bet, tā kā mūsdienu administrēšanā iztiek bez racionāli izskaidrojamu argumentu bāzes, tad Sēliju bez grūtībām var pievienot Malienai, ieteicams pārtraukt sabiedrisko līdzekļu šķērdēšanu depopulācijas skartos apgabalos un nesarežģītu provinces politisko pārvaldi nodrošināt caur pieciem Rīgā ieceltiem prefektiem. Simts Saeimas ķeizariņi bez stresa saveidos reģionālo politiku, atcels vietvaru pašnoteikšanos. Neies tak prasīt pārvaldāmiem dundžiņiem, suitiem, baltinaviešiem, vietējām kopienām, kādu tautvaldību tās gribētu.
Perifērija jau šodien dzīvotu reformētā, modernā, pēc fenšui kārtības saliktā koordinātu sistēmā – bet kaut kas iesprūda koalīcijas veidošanā, politiķu nesaticība uzšķīlās kaķu koncertā, valdības projektēšana beidzās ar nulli. Partijas vairs ne sarunājas, ne tirgojas ar portfeļiem, ne kārto darāmos darbos.
Kamēr savādie, novadu pārvietošanā spēcīgie deputāti nav pārņēmuši varu, lauciniekiem ir brītiņš mīnēt pievadceļus apdzīvotām vietām, izrakt bunkurus mežabrāļu karadarbībām un izlikt novērotāju posteņus pret nelūgtiem novadu robežu pārmērītājiem, skoliņu slēdzējiem. Varbūt satrakojušies reformatori mūžam taisīs valdību, nemaz nerādīsies ārpus Rīgas.
