Uldis Šmits: Par zaļu priekškaru 0
Lūk, ievērības cienīga ideja – kādreizējo dzelzs priekškaru jeb Rietumus un Austrumu bloku atdalījušo robežlīniju pārvērst īpašā dabas un vēstures rezervātā, kas šķērsotu Eiropu no Skandināvijas līdz Balkāniem.
Dažas nevalstiskās organizācijas, piemēram, “Zemes draugi”, vēlas panākt, lai bijusī robeža, kas stiepjas 12 500 kilometru garumā divdesmit četru valstu teritorijā, paliktu neskarta un tiktu iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā. Tam būtu ne tikai no vides aizsardzības viedokļa praktiska, bet arī simboliska nozīme.
Tagad atzīmējam trīsdesmito jubileju kopš dzelzs priekškara sairšanas vai, pareizāk, noārdīšanas, kas sākās 1989. gada maijā, kad tika atvērta robeža starp Ungāriju un Austriju, un daudzi grūstošās sociālisma nometnes iemītnieki steidzās izmantot iespēju izkļūt brīvajā pasaulē. Robeža starp Austrumvāciju jeb VDR un Rietumvāciju un plaisājošais Berlīnes mūris gan vēl turējās.
Līdz novembrī sabruka. Berlīnē 1961. gadā uzslieto inženiertehnisko konstrukciju austrumvācu komunistu oficiālajā leksikā sauca “pretfašisma aizsargvalnis”. Tādējādi rietumvācieši skaitījās fašisti vai vismaz viņu politiskie pēcteči. Tomēr pie viņiem pastāvīgi un masveidā bēga neapzinīgi VDR pilsoņi, ko nedrīkstēja pieļaut.
Pārgalvīgākos neatturēja pat mūris – saskaņā ar mūsdienu aplēsēm 136 cilvēki tika nošauti, kad mēģināja to šķērsot, bet kopumā uz VDR un Rietumvācijas robežas tāds liktenis piemeklēja vairākus simtus. Taču arī citur bija “pretfašisma” upuri.
Turpretī ir konstatēts, ka Eiropu pa sauszemi dalošajā joslā florai un faunai gandrīz nekāds kaitējums nav nodarīts, jo tajā nenotika saimnieciska rosība un vienīgā medītā suga bija Homo sapiens. To gluži nevar sacīt par Baltijas valstīm, kur robeža redzami ieguva uzgrābta liedaga formu, bet dzelzs priekškara slēptās izpausmes izrādījās dabai ārkārtīgi postošas.
Atstājam šoreiz malā politiskās, ekonomiskās un pārējās sekas vai to, ka okupēto Baltijas valstu iedzīvotāju absolūtais vairākums tika nodarbināts ar PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa uzturēšanu saistītās jomās.
Attālajā 2011. gadā Rīgā noritēja starptautiska konference “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” (organizēja Latvijas Okupācijas izpētes biedrība un eirodeputāte Inese Vaidere ar Eiropas Tautas partija grupas un Eiropas Komisijas pārstāvniecības atbalstu), un, runājot konkrēti par Latviju, izskanēja (eksperta Ilgoņa Upmaļa) secinājums, ka “vairāk nekā četri miljardi eiro varētu būt summa, kas pašreiz nepieciešama, lai nojauktu bijušo militāro objektu graustus, sakārtotu vidi un varbūt nedaudz attīrītu Baltijas jūru, kurā nogremdēti Otrā pasaules kara trofeju ieroči un munīcija”.
Jāpiebilst – dzelmē arvien guļ arī vērmahta un sarkanarmijas lādiņi ar ķīmiskajām kaujas vielām, ko 1948. gadā izgāza jūrā saskaņā ar uzvarētājvalstu kopīgi pieņemtu lēmumu. Abos pasaules karos postītā Latvija, tāpat kā Igaunija un Lietuva, atradās arī aukstā kara frontes pirmajā līnijā, un plašākā nozīmē dzelzs priekškars uzgūla visai Baltijas telpai. Tagad attīrāmai.
