Reāli cilvēkstāsti, kas iedvesmo. Kā ārkārtējā situācija ietekmējusi dzīvi Latgalē? 0
Ja paskatās Latvijas kartē no jaunā koronavīrusa redzesleņķa, visvairāk “neapgūtu” pašvaldību ir Latgalē – Slimību profilakses un kontroles centra apkopotā informācija par Covid-19 izplatību Latvijā rāda, ka daudzos Latgales novados nav neviena oficiāli reģistrēta inficētā.
Tas, visticamāk, skaidrojams ar mazāku iedzīvotāju blīvumu nekā pārējā Latvijā un lielāku attālumu no valsts centra, Rīgas. Taču arī Latgalē vīruss ir un pandēmijas laika noteiktie ierobežojumi noteikti – šajā ziņā, kā visā pārējā valstī.
“LA” devās pie dažādiem Latgales ļaudīm, lai aprunātos – kā viņi dzīvo un ko domā šajos ārkārtējās situācijas apstākļos.
Eksāmens cilvēcībai
Viļānu Sv. Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca ir aizslēgta pandēmijas dēļ. Draudzes prāvests tēvs Benedikts mani aicina klostera telpās.
“Vīruss mainījis katra dzīvi. Bet pasaule nav kļuvusi sliktāka. Šobrīd tiek pārbaudīts cilvēciskais briedums, katra spēja ievērot ierobežojumus un uzņemties atbildību. Tāds kā eksāmens cilvēcībai. Nedaudz kā karā: vairāk redzam varonību, žēlsirdību, nežēlību,” saka tēvs Benedikts.
Šis esot pārbaudes laiks arī ticīgajiem. Priesteri katru dienu notur Svēto Misi, ko cilvēki var dzirdēt Latgales radio un radio “Marija Latvija”, internetā. Tēvs novērojis arī labas lietas. Ģimenes esot vairāk vienotas lūgšanās un darbos, nu par saviem vecākiem laiks atcerēties ir ārzemēs esošiem bērniem – agrāk mēnešiem bijis klusums, nu zvanot pat vairākas reizes dienā, priesterim stāstījuši cilvēki.
“Tagad ievērojam jaunas zvaigznes – mediķus. Domāju, ka mēs šajā pandēmijas laikā kļūstam labāki. Cits jautājums, kas notiks, ja pandēmija ievilksies, jo notiek arī sliktas lietas, bet par tām es negribētu runāt – par tām lai spriež citi. Es ticu Dievam un cilvēku spējai izturēt šo pandēmijas uzlikto eksāmenu,” teic tēvs Benedikts.
Pagasta trenažieru zāle vienai
Sešpadsmit gadus vecās Rēzeknes novada Dricānu pagasta iedzīvotājas Aurēlijas Zariņas zvaigznīte pandēmijas laikā piedzisusi. Meitene ir viena no talantīgākajām Latvijas florbolistēm, pārstāv Rēzeknes BJSS un FK “Ķekava” komandas, spēlē valsts izlasē. Šobrīd Latvijā, tāpat kā visā Eiropā (izņemot Baltkrieviju), sacensības nenotiek. Sportisti gan trenējas – cik nu atļauj valdības noteiktie ierobežojumi.
Arī Aurēlija skrien krosus, pilda trenera Pētera Stepīša noteiktos vingrinājumus, kā arī gandrīz katru dienu apmeklē pagasta trenažieru zāli… Tas nav pārkāpums, jo meitene šobrīd ir vienīgā, kas izmanto šo zāli. Pagasta pārvaldniece Diāna Saksone, kas seko līdzi Aurēlijas sporta gaitām, uzticējusi meitenei zāles atslēgas, viņai pēc treniņa pašai zāle jāmazgā un jādezinficē.
Aurēlijai ir lieli nākotnes plāni, šogad bija cerējusi palīdzēt Ķekavas komandai beidzot izcīnīt Latvijas čempionātā zelta medaļas, diemžēl uznāca pandēmija un sezona palika nepabeigta. Pagājušā gada finālā Aurēlija pārsteidza visu Latviju, 15 gadu vecumā gūstot divus vārtus – tiešraidi varēja vērot Latvijas televīzijā, un pie televizora sēdējis vai viss pagasts. Pandēmijas sākumā sociālajos tīklos kļuva populārs video, kurā meitene žonglē ar tualetes papīra rituli bumbiņas vietā, apspēlējot ļaužu neprātu, veikalā izpērkot šo preci.
Visādi citādi Aurēlijas dzīve rit kā parasti: mācības (tagad gan attālināti) Rēzeknes Katoļu ģimnāzijā, pastaigas ar draugiem pa mežu. Pagastā pandēmiju īpaši nejūtot: cilvēku maz. Rēzeknē – jā, tur gan esot jūtamas izmaiņas.
Jāapbruņojas ar pacietību
“Šajā krīzes laikā atcerējos joku no iepriekšējās ekonomiskās krīzes: Latgali krīze neskar, jo te tik labi nedzīvo, lai kļūtu sliktāk. Šim jokam daļēji piekrītu: gan tad, gan tagad. Uzņēmumi mazāki, līdz ar to stabilāki krīzes laikos nekā lielie,” norāda Arkādijs Reinieks, kam Rēzeknē ir īres nams firmām, apbedīšanas uzņēmums un viesu nams pie Rāznas ezera. Pandēmijas laikā īres un viesu nams ir slēgts, strādā tikai apbedīšanas nozare. “Nekas labs jau nav, un ekonomiskās sekas būs jūtamas, īpaši tiem, kam nav uzkrājumu. Bet jāapbruņojas ar pacietību un jādzīvo tālāk.”
Uzņēmējs novērojis, ka daudzi latgalieši atgriezušies no ārzemēm mājās, regulāri pie viņa meklējot darbu. Bažas esot par tiem, kas darbu neatradīs, kam aptrūksies nauda. “Daudziem paslīdēs kāja uz ātrajiem kredītiem – tos krīzes laikā vajadzētu stingri ierobežot. Tāpat kāds pasāks ko nelikumīgu. Re, nupat pilsētā uzspridzināja automašīnu – runā, ka parādu dēļ. Negribētos, ka atgrieztos 90. gadu tikumi. Ļaužu neapmierinātība var kaut kā izpausties, ja krīze ieilgs,” domā Ā. Reinieks.
Ar mēģinājumiem nepietiek
Vai arī koncertzālē “Gors” tāpat kā dievnamos valda klusums? Jā un nē, man atbild “Gora” vadītāja Diāna Zirniņa. “Vēl pirms nedēļas, ievērojot visus noteiktos ierobežojumus, mēģināja 27 štata pūšamo instrumentu orķestra mūziķi – tagad gan visi ir atvaļinājumā, jo grūti tikai mēģināt.
Arī daļa no citiem 100 štata darbiniekiem tika palūgti doties atvaļinājumā. Mārketinga cilvēki nodarbojas ar pasākumu pārplānošanu, jo viss ir atcelts. Cenšamies nodarbināt tehnisko personālu, kurš pievēršas atliktām lietām, kā arī nekurnot veic saimnieciskus darbus, kurus iepriekš uzticējām firmām, piemēram, pielabo flīzes, remontē caurules.
Tā mēģinām ekonomēt, bet mūžīgi tā nevarēs turpināties. Drīz būs jāizlemj – vai nu visiem samazināsim algas, vai daļu nāksies atlaist. No dažiem cilvēkiem diemžēl esam jau šķīrušies,” stāsta D. Zirniņa.
“Gors” vadītāja sarūgtināta, ka viņiem kā pašvaldības uzņēmumam nepienākas dīkstāves pabalsti, kaut arī nodokļi tikuši maksāti pilnā apjomā. “Gors” 47% budžeta saņēmis no pašvaldības, 42% nopelnījuši paši, 11% – dažādu projektu nauda.
D. Zirniņa cer, ka vasarā darbība atjaunosies pilnā sparā. 29. aprīlī notiks tiešraides koncerts bez skatītājiem. Uzstāsies klavesīniste Ieva Saliete un dzejniece Anna Rancāne. Ar šādiem koncertiem “Gors” gan neplāno aizrauties, jo tie prasa izdevumus, bet ienākumus nedod.
Gleznas uzkavējas Baltkrievijā
Osvalds Zvejsalnieks ir viens no izcilākajiem Latgales gleznotājiem, kurš izceļas ar netipiski spilgtām krāsām. Sirmais mākslinieks, rīta pusē bijis brālēna bērēs, tomēr neatsaka tikšanos viņa lolojumā – Rēzeknes Mākslas namā. O. Zvejsalnieks rāda arī savu darbnīcu, kuru pamazām iekārtojot kā muzeju – tas palikšot pašvaldībai. Pie sienas gan trūkst dažu gleznu. Pandēmijas nedarbs.
Mākslinieks bija atlasījis 50 savus darbus izstādei “Mūžs”. Tā paviesojusies Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā, pēc tam aizceļojusi uz Baltkrievijas pilsētu Polockas un Oršas muzejiem, kur pandēmijas dēļ spiesta uzkavēties.
Mākslinieks ir arī pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē. Ar attālinātām studijām lielu problēmu neesot, kaut gan, protams, klātienē tomēr esot labāk.
Rēzeknieši skrien
Rēzeknes novada domes deputāts un dažādu kultūras projektu vadītājs Guntis Rasims plašākai sabiedrībai kļuva pazīstams, kad trīs gadu laikā (2015.–2017.) no Rēzeknes aizskrēja līdz katram no 25 novada pagastiem un atpakaļ, mērojot ap 1000 km. Apvienojot vēlētāju apciemošanu ar priecīgu savas veselības nostiprināšanu. Deputāts novērojis, ka šajā pandēmijas laikā rēzeknieši skrienot un staigājot arvien vairāk, pārsvarā izvēloties pilsētas nomales brīvo dabu.
Kultūras dzīvē gaidīšanas režīms, uzņēmēji iespēju robežās pārkārtojoties, meklējot dažādus ceļus, kā pastāvēt. Pašvaldība samazinot uzņēmējiem nomas maksu par ēkām, palielinās atbalstu dažāda inventāra un iekārtu iegādei. Pašreiz prāta vētra, kā vasarā piesaistīt vairāk tūristu no citiem Latvijas novadiem – būs robežas vaļā vai nebūs, bet skaidrs, ka tuvākajā laikā Latvijas iedzīvotāji uz ārzemēm brauks mazāk.
Uzplaukstot dažādu preču piegāde cilvēkiem uz mājām. Ļaudis daudz sēžot mājās pie datoriem – gan strādājot, gan attīstot dažādas inovācijas. Tas gan veicinot mazkustīgu dzīvesveidu un citādas blaknes, piebilst G. Rasims.
Pavisam citā pasaulē dzīvo AS “Preiļu siers”: Latvijas vadošais piena pārstrādes uzņēmums ar autoritatīvu vadītāju Jāzepu Šņepstu, kurš šajā koronavīrusa pandēmijas laikā par Latvijas valdības rīcību izsakās nesaudzīgi kritiski. Sarunu ar viņu lasiet “LA” pielikuma “Latvijas Bizness” lappusēs.
Pa dārziem vīruss neklīst
Viens no lielākajiem ne tikai Latgales, bet visas Latvijas augļu dārzu īpašniekiem (kopā ar dēlu apsaimnieko 50 hektārus ābeļu, bumbieru, ķiršu, krūmmelleņu utt.) Pāvels Kavuns mani sagaida lielā mierā. “Pavasara darbi saimniecībā “Eži” rit kā parasti. Pagaidām strādājam četri cilvēki. Baros nelasāmies. Slimo tuvumā nav. Uz veikalu braucam tikai tad, kad nepieciešams.
Visi āboli jau sen kā apēsti, tā ka skolu slēgšana mūs īpaši neietekmē. Tikai tas, ka uz Rēzeknes pilsētas skolām arī sulas vedām. Bet tās mēs tāpat visas pārdosim, jo tās cilvēki zina un labprāt pērk,” saka P. Kavuns, kas pierobežā iekopis apbrīnojamu augļu dārzu. Arī visi trīs dēli turpat līdzās ir zemkopji: audzē augļus, dārzeņus, stādus un graudus.
Armijā atsākas mācības
Ar Zemessardzes 3. Latgales bataljona virsseržantu štāba virsseržantu Normundu Boževnieku satiekos nozīmīgā dienā: poligonā “Meža Mackeviči” notiek pirmās mācības kopš pandēmijas ierobežojumiem. Vienkopus vesels simts cilvēku. Līdz tam mācības praktiski neesot notikušas: vienlaikus varēja būt ne vairāk kā desmit cilvēku. Virsseržants, kurš bijis vairākās ārzemju misijās karstajos punktos, nebaidās man atzīt, ka sākumā bijis apjukums. “Vīruss ir neredzams, nezināms un neaprēķināms ienaidnieks. Kā lai tādam stājas pretim? Ko lai saka karavīriem?” jautā N. Boževnieks.
Zemessargi norīkoti palīgos robežsargiem, jo pastiprināta robežas kontrole. Daudziem tas esot arī labs finansiāls atbalsts, kad krīzes laikā pazaudēts ienākumu avots. Zemessargi piedalījušies arī trīs robežas pārkāpēju – vjetnamiešu – aizturēšanā. Tas esot normāli, ka karavīri miera laikā palīdzot robežsargiem. Ja, nedod Dievs, būs karš, tad robežsargi nāks palīgā karavīriem.
N. Boževnieks pozitīvi vērtē Latvijas armijas komandiera ģenerālleitnanta Leonīda Kalniņa aicinājumu bez darba palikušos pilsoņus izvērtēt iespējas stāties armijā, jo karavīru trūkstot visos līmeņos.
Akadēmiskie spēki ir mierīgi
Tāpat kā baznīcas arī Latgales zooloģiskais dārzs Daugavpilī apmeklētājiem ir slēgts. Tā vadītājs, pazīstamais biologs, Daugavpils Universitātes pasniedzējs un abinieku un rāpuļu pētnieks Mihails Pupiņš mani pieņem, bet roku nedod. Trīs iemeslu dēļ. Kā pašvaldības iestādes vadītājam viņam paģērēts mazināt kontaktēšanos ar cilvēkiem. Kā biologs viņš saprotot, kā cilvēki viens otram nodod vīrusu.
Bet kā cilvēks viņš jau studentu gados apjautis, ka sarokošanās nav tas, kas viņam ļoti patiktu: kad izlasījis pētījumu, ka 70% vīriešu pēc tualetes apmeklējuma nemazgājot rokas un ka tieši sarokošanās ceļā cilvēki viens otram uzdāvinot mikrobus, baktērijas, vīrusus, slimības, organiskas vielas no savām intīmajām vietām.
Tas, ka zoodārzs ir slēgts, tiek izmantots, lai atjaunotu, remontētu un tīrītu ekspozīciju. Tāpat daudz darba dabā, vairākās vietās pētot rāpuļus un abiniekus.
“Sēžam purvā un nevienu neapdraudam, turklāt mazinām cilvēku skaitu pilsētā,” saka M. Pupiņš par sevi un kolēģiem.
Kaut arī M. Pupiņš ir biologs, par koronavīrusu viņam nav lielas jēgas jautāt. “Neesmu šai ziņā speciālists. Uzticos virusulogiem un citiem profesionāļiem. Varu vienīgi piebilst, ka zookultūrā tagad pasaulē notiekošais nav nekas neparasts: kad kādi dzīvnieki sarodas pārāk daudz, parasti uzrodas kāds plēsējs, parazīts vai vīruss, kas skaitu samazina,” norāda zinātnieks.
Lasīs lekcijas Amerikā no Latgales sētas
Cits Daugavpils Universitātes pasniedzējs, vēstures doktors Henrihs Soms atrodas dabā, kaut gan varbūt viņa arods tieši to neprasa: savās vasaras mājās Daugavpils novada Līksnas pagastā.
“Strādāju tālmācības režīmā. Īpašu problēmu nav, vienīgi pietrūkst dzīva cilvēka acu kontakta. Ironiskā kārtā lasu arī moderno tehnoloģiju vēsturi, tostarp, kā datortehnoloģijas palīdz vēstures pētīšanā un mācīšanā – nu dzīve piespiež to izmantot praksē arī pašam. Internets “velk”, un no lauku mājām strādāju arī ar studentiem Amerikā,” stāsta H. Soms.
Jau pirms gadiem desmit Daugavpils Universitātē bijuši tālmācības mēģinājumi. Taču nav bijusi valsts programma, sistēma un arī nav šķitis īsti nepieciešams. “Bet tālmācības ideja jau bija skaidra: vēl pirms skaipa un feisbuka. Kaut ko mēģināju, studentiem patika, bet toreiz centienus ierobežoja datorprogrammu licencēšana: apkārt klīda nelegālas programmas, un mēs jau tā strādāt nedrīkstējām.
Tagad ir cita situācija: ir gan legālas programmas, gan iespējas. Izauguši interneta laika bērni, kuri pārzina tehnoloģijas. Bet iezīmējas citas problēmas: jaunajai paaudzei lielākās raizes sagādā salikt kopā informāciju un to analizēt, tāpat uzdevums jānorāda ļoti precīzi, citādi nesapratīs.
Klātienē šīs problēmas vieglāk risināt. Vēl lekciju nevar lasīt ilgāk par pusstundu: cilvēkam ilgāk grūti nosēdēt pie datorekrāna, nepieciešams pārtraukums. Tomēr skaidrs: beigsies pandēmija, un daudzas lietas turpināsim darīt attālināti. Ja gribēšu, varēšu saviem studentiem Amerikā lasīt lekcijas no savas Latgales lauku sētas,” secina vēsturnieks.
