Rīcības plāns, kas jāizlasa visiem – kā pareizi glābt dzīvību slīkstošam cilvēkam 1
Regīna Olševska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam iekļauts uzdevums mazināt noslīkušo skaitu, jo slīkšana ir viens no izplatītākajiem ārējiem nāves cēloņiem Latvijā.
Pērn šādā veidā bojā gājuši 96 Latvijas iedzīvotāji, bet šī gada sešos mēnešos – jau 61, no tiem 11 garajās Jāņu brīvdienās. Kamēr Eiropas Savienībā vidēji noslīkst viens no 100 000 iedzīvotāju, mūsu valstī – seši, tādēļ Latvijas Peldēšanas federācija izstrādājusi noslīkšanas novēršanas stratēģiju, kuras mērķis ir līdz 2025. gadam vismaz uz pusi samazināt negadījumu skaitu uz ūdens.
Palīdzība jāsniedz nekavējoties
Latvijas Dzīvības glābšanas asociācijas prezidentu anesteziologu, reanimatologu Robertu Fūrmani satrauc tas, ka palielinās noslīkušo jauniešu skaits vecumā no divdesmit pieciem līdz trīsdesmit četriem gadiem.
“Vidējais Latvijas teritorijā noslīkušais ir 20–35 gadus vecs pārkarsis pārgalvis alkohola reibumā, kurš domā, ka ir nemirstīgs.
Taču diemžēl slīkst arī bērni. Un tā jau ir 100% vecāku atbildība. Ir arī gadījumi, kad iestājās nāve uz ūdens, – tas nozīmē, ka cilvēkam peldēšanās laikā ir radušās veselības problēmas, piemēram, krampju lēkme, klīniskā nāve vai insults, kuru dēļ viņš paiet zem ūdens un vairs neuzpeld,” stāsta ārsts.
Bērni, jaunāki par gada vecumu, noslīkst vannā, īslaicīgi atrodoties bez vecāku uzraudzības, pirmsskolas vecuma bērni – nenorobežotos baseinos vai atklātās ūdenstilpēs, piemēram, piemājas dīķos. Bērni līdz astoņu gadu vecumam vēl neapzinās briesmas, piemēram, to, ka upei ir stāvi vai slideni krasti, tādēļ var iekrist ūdenī, savukārt vecākus bērnus apdraud pārgalvīga, neapdomīga rīcība, piemēram, lēcieni ūdenī, nepārbaudot peldvietas drošumu, vai peldošu palīglīdzekļu izmantošana.
Pieaugušos peldētājus ūdenī var piemeklēt arī kādu hronisku vai akūtu veselības problēmu saasināšanās, piemēram, akūts koronārs sindroms, hipoglikēmija, galvas smadzeņu asinsrites traucējumi. Dažkārt elpceļos nonākuša ūdens kairinājuma dēļ slīkstošajam var sākties balsenes muskuļu spazmas, ko izraisa klejotājnerva reflekss. Lai gan tās var pasargāt no ūdens nokļūšanas plaušās, taču izraisa skābekļa trūkumu organismā. Ja spazmas turpinās, cilvēks var nosmakt. Kā norāda Eiropas Atdzīvināšanas padome,
ja slīkšanas ilgums ir mazāks par 10 minūtēm, liela iespēja, ka negadījumam var būt labvēlīgs iznākums.
Der atcerēties, ka maziem bērniem un zīdaiņiem noslīkšanai vajadzīgs ilgāks laiks nekā pieaugušajiem, tādēļ tiem, kas atrodas notikuma vietā, ir izšķiroša loma glābšanas un pirmajos atdzīvināšanas mēģinājumos. Tomēr jāatceras, ka slīcēju var glābt tikai tāds cilvēks, kurš labi apguvis peldēšanas tehniku un zina glābšanas paņēmienus.
Noslīkšana ir asfiksija, kas rodas, ūdenim noslēdzot elpceļus, tādēļ galvas smadzenēm vairs netiek piegādāts skābeklis.
Viens no slīkšanu veicinošiem faktoriem ir bailes noslīkt, tādēļ cilvēks apzināti aiztur elpu un asinīs strauji palielinās ogļskābās gāzes daudzums, bet samazinās skābekļa koncentrācija. Kad tomēr vajag ieelpot, gaisa vietā augšējos elpceļos, bet pēc tam arī plaušās nonāk liels ūdens daudzums. Šie nekontrolētie centieni ieelpot zem ūdens var turpināties vairākas minūtes.
Kad skābekļa līmenis asinīs kļūst kritiski zems, apstājas sirdsdarbība. Šādos gadījumos nepieciešams pēc iespējas ātrāk atjaunot elpošanu un asiņu piesātināšanos ar skābekli, lai smadzenes skābekļa badu ciestu pēc iespējas mazāk, tādēļ apkārtējiem atdzīvināšanas pasākumus vajag uzsākt nekavējoties, vienlaikus izsaucot Neatliekamās medicīniskas palīdzības dienesta brigādi. Cietušais noteikti jānogādā slimnīcā, jo reizēm komplikācijas var parādīties tikai nākamajā dienā pēc slīkšanas.
Nepārvērtē savu peldētprasmi!
Latvijas Peldēšanas federācijas valdes priekšsēdētājs Aivars Platonovs Latvijas “vidējo” peldētāju raksturo kā cilvēku ar vāju vai viduvēju peldētprasmi, kurš to apguvis pašmācības ceļā vai ar vecāku vai draugu palīdzību un mēdz nokļūt potenciāli bīstamās situācijās uz ūdens. Viņš parasti ir vienaldzīgs pret citu peldētāju pārgalvīgu uzvedību, tajā skaitā peldēšanu reibumā, taču bieži gatavs glābt slīcēju, par spīti zināšanu un prasmju trūkumam.
Bieži vien cilvēki uzskata sevi par labiem peldētājiem, lai gan savu prasmi tā īsti nav pārbaudījuši.
Piemēram, Skandināvijas valstīs peldētprasme nozīmē to, ka bērns vai pieaugušais brasā vai kraulā spēj nopeldēt 200 metrus un vēl 50 metrus uz muguras.
Lai gan Ministru kabineta noteikumi par valsts pamatizglītības standartu nosaka, ka mācību priekšmeta “Sports” obligātajā saturā jāietver viens no tādiem sporta veidiem kā slēpošana, slidošana, peldēšana, peldētapmācību īsteno tikai 28% izglītības iestāžu, tādēļ lielāko daļu bērnu peldēt iemācījuši vecāki. Taču ar to nepietiek, lai ūdenī varētu justies droši.
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas asociētā profesore un grāmatas “Peldēšana” autore Jeļena Solovjova bērnu peldētapmācībā saskata trīs galvenās problēmas – organizāciju, kvalificētu peldēšanas pedagogu trūkumu un nepietiekamu mācību stundu skaitu skolās.
Latvijas Peldēšanas federācija sadarbībā ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju jau pirms vairākiem gadiem izveidojusi peldētprasmes un drošības uz ūdens apmācības programmu 1.–4. klašu skolēniem, kurā nozīmīga vieta ierādīta drošībai, lai bērni spētu atpazīt potenciāli bīstamas situācijas un atbilstoši rīkoties.
Ko bērniem vajadzētu apgūt peldētapmācības laikā? “Prasmi ieņemt ūdenī līdzsvarotu stāvokli, noturēt to un pārvietoties vēlamajā virzienā, iemācīties pareizi elpot, nebaidoties, ka ūdens iekļūs acīs vai ausīs, pakāpeniski apgūt sporta peldēšanas stilus, bet pats galvenais – droši peldēt un spēt izdzīvot kritiskās situācijās uz ūdens,” viņa saka.
Ļoti svarīgi iemācīties saskaņot elpošanu ar kāju un roku kustībām, tikai pēc tam var sākt mācīties sporta peldēšanas stilu pamatus, piemēram, peldēšana brasā, kas ir viens no drošākajiem peldēšanas veidiem.
Profesore novērojusi, ka lielais vairākums Latvijas iedzīvotāju prot tikai turēties uz ūdens, pārvietojoties pa to ar ļoti lielu enerģijas patēriņu.
Pamanot slīkstošu cilvēku:
• nekavējoties izsauc glābējus pa tālruni 112, pēc iespējas precīzāk norādot savas koordinātas;
• meklē apkārtējo palīdzību, necenties sniegt palīdzību vienatnē;
• glāb cietušo tikai tad, ja tas neapdraud paša dzīvību;
• nepieļauj tiešu kontaktu, turies 2–3 metru attālumā, pamet slīkstošajam peldošus priekšmetus vai pasniedz zaru vai virvi;
• veic atdzīvināšanas pasākumus, ja nepieciešams;
• vienmēr izsauc neatliekamo medicīnisko palīdzību.
