Iestudējumā “Smaržo sēnes” Valmieras Drāmas teātrī visvairāk uzrunā nopietnība, ar kādu strādā viss izrādes aktieransamblis.
Iestudējumā “Smaržo sēnes” Valmieras Drāmas teātrī visvairāk uzrunā nopietnība, ar kādu strādā viss izrādes aktieransamblis.
Publicitātes (Matīsa Markovska) foto

Mārtiņa Eihes iestudējumā “Smaržo sēnes” principiāli nav pirmā vai otrā plāna lomu 3

Šoruden Valmieras Drāmas teātris divkārt pārsteidzis ar repertuāra izvēli. Oktobrī pirmo reizi Latvijas teātra vēsturē Valmierā pirmizrādi piedzīvoja Indras Rogas veidotais Mihaila Bulgakova leģendārā romāna “Meistars un Margarita” uzvedums, bet decembrī teātra Apaļajā zālē iestudēts Latvijas kontekstā ne mazāk kanonisks literārais darbs – dramaturga Gunāra Priedes luga “Smaržo sēnes” Mārtiņa Eihes režijā.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 42
Lasīt citas ziņas

Mārtiņa Eihes radošajā biogrāfijā šī nav pirmā sastapšanās ne ar latviešu oriģināldramaturģiju, ne Gunāra Priedes lugām. Režisora iestudētā Blaumaņa novele “Nāves ēnā” (VDT, 2007), G. Priedes luga “Zilā” (2005, Liepājas teātris) un pēc Jāņa Poruka garstāsta “Kauja pie Knipskas” tapusī izrāde “Kauja pie…” (2009, Liepājas teātris) ir darbi, kuri apliecina – M. Eihe ne tikai organiski saprot latviešu dramaturģiju, bet prot šķietami labi zināmos darbos atrast jaunas, pārsteidzošas paralēles ar savu laiku. Tieši tādēļ intrigu rosina režisora mērķtiecīgais lēmums – šobrīd, 2015. gadā, iestudēt Gunāra Priedes leģendāro lugu “Smaržo sēnes”, vienīgo savulaik oficiāli aizliegto latviešu oriģināldramaturģijas darbu, kas, neskatoties uz lugas neapšaubāmo māksliniecisko kvalitāti, tomēr ir ārkārtīgi specifisks, tikai sava laika sociālpolitiskajā kontekstā lasāms teksts. Arī izrādē šis apstāklis nav pārvarams – skatītājiem, kuri pirms teātra apmeklējuma nav iepazinušies ar G. Priedes darbu un kontekstu ap to, abi starpbrīži jāvelta informācijas meklēšanai programmiņā vai internetā.

Valmieras teātra Apaļās zāles durvis izrādes sākumā ir atvērtas – aktieri zālē ienāk turpat, kur pirms tam skatītāji, durvis tiek aizvērtas, un izrāde sākas. Mārtiņa Eihes “Smaržo sēnes” ir iestudējums, kas šķietami ieved citā pasaulē – izrādes aktieransamblis ģērbts gaišzilos halātos, tādā kā stilizētā ražošanas apģērbā, un uz skatuves katrā cēlienā sākumā uznāk, rokās nesdami vienādus tumšpelēkus lietussargus. Šī vizualitāte raisa asociācijas gan ar Gunāra Priedes lugas darbības laiku (20. gadsimta 60. gadiem), gan daudz plašāku simboliku – vienādību, “pareizību”, pelēcību kā principu, kas tikpat labi attiecināms kā uz padomju laiku, tā mūsdienām. Izrādes estētika rada paradoksālu pretstatu ar lugā tēloto situāciju – izbijušā partijnieka Raubēna 80. jubilejas svinībām, kuru laikā kāda viešņa, tā arī nesatiekot gaviļnieku, nomirst, taču, lai neizjauktu svinības, tiek nonesta pagrabstāvā, kamēr augšstāvā neapsīkst dejas, tosti un svinīgās runas. Uz katra varoņa sociālo statusu norāda vien atsevišķi sīkumi – frizūra, leksika, rīcība.

CITI ŠOBRĪD LASA

Mārtiņa Eihes izrāde “Smaržo sēnes” ir sarežģīts darbs, ko veido trīs līmeņi. Pirmkārt, pats lugas sižets, kurā ir gan spilgti raksturi, gan sociālpolitiska detektīva cienīga intriga, kas saistīta ar Mirdzas Kēlertes, pie gaviļnieka ieradušās senas paziņas, atgādināto ­slepenas paroles pirmo daļu: “Smaržo sēnes…” Šķiet, režisoram svarīgāks par paroles otro daļu ir pats mīklas uzdošanas process – drosme atgādināt par pagātni un drosme uzņemties atbildību par savām domām, vārdiem, rīcību tajā. Otrkārt, izrādē, ko veido trīs cēlieni, līdzās lugas tekstam izmantoti arī vēsturiski dokumenti – Rakstnieku savienības sēžu protokoli un paša dramaturga dienasgrāmatas fragmenti, kas ievīti izrādes kompozīcijā, apbrīnojami tieši sasaucoties ar lugas sižetiskā konflikta attīstību. Zīmīgi, ka izrādes finālā tieši Ingas Apines atveidotā Anna, varone, kura vienīgā drosmīgi iestājas pret sistēmu, no pelēkajiem ķeblīšiem, kas visu laiku atradušies uz skatuves, pa vienai izvelk pierakstu klades un citē G. Priedes dienasgrāmatas ierakstus. Izrāde vēsta gan par to, ka autora personība un dzīve nav atdalāma no viņa radošā darba, gan par to, cik sarežģītas (gan padomju sistēmā, gan mūsdienās) ir mākslinieka un laikmeta, mākslinieka un sabiedrības attiecības.

Treškārt, iestudējuma vēstījumā principiāli svarīga ir režisora izvēlētā forma. Uz skatuves visu izrādes laiku šaurajā spēles laukumā, kam visapkārt sēž skatītāji, atrodas 15 aktieri – ciešā tuvplānā, ar roku aizsniedzami. Pat brīžos, kad aktieri aktīvi neiesaistās darbībā, viņi neiziet no lomas, bet nekustīgi sēž uz ķeblīšiem, cieši vērdamies skatītājos; ieiešana vai iziešana no telpas atbilstoši lugas remarkām notiek, pieceļoties kājās vai apsēžoties. Šis atsvešinātais, taču vienlaikus tik pietuvinātais kamerformāts iedarbojas ārkārtīgi precīzi – atslābt nav iespējams ne aktieriem, ne skatītājiem. Izrādē visvairāk uzrunā nopietnība, ar kādu strādā viss izrādes aktieransamblis – tajā principiāli nav pirmā vai otrā plāna lomu.

Iestudējuma formu veido tikpat plašs asociāciju un zemtekstu slānis kā G. Priedes darbā – katra mizanscēna, katrs skatiens un vārds nav nejaušs, bet met idejiskus tiltus uz dažādām sociālpolitiskām vai kultūras parādībām. Režisora jaunieviesums ir koris, kuru dažādos izrādes brīžos it kā spontāni sapulcina Aigara Apiņa spēlētais biedrs Zariņš – persona, kas lugā netieši aprakstīta kā čekists, no pelēkajiem ķeblīšiem ik pa laikam velk ārā rasola vai saldā ēdiena trauciņus un, vienaldzīgi gremojot, it kā starp citu dod norādes par to, kā apkārtējiem būtu jārīkojas vai pat jādomā. Šī pārējo lugas varoņu “diriģēšana” iegūst konkrētas aprises brīžos, kad aktieri sastājas durvju ailā un Zariņa vadībā izpilda dažādas dziesmas – no “Bēdu, manu lielu bēdu” līdz padomju laika pionieru dziesmai “Ak ērglēn, mans ērglēn…”. Izrādes gaitā dziedāšana kļūst arvien biežāka un aktīvāka, taču mazajam korim attiecīgos brīžos nepievienojas atsevišķi varoņi, līdz izrādes beigās uz skatuves paliek vienīgi Ingas Apines Anna – vienīgais cilvēks, kas principiāli atsakās sekot pūlim un cenšas atminēt paroles otru daļu. Patiesību.

Reklāma
Reklāma

Vārds skatītājiem

Andris Klepers: “Iestudējums par laikiem ar šķietami mierīgu jaunaugsmi. Simboliska maisa atvēršana paaudžu dzirkstīm par liekulīgo, reiz noliegto.”

Anonīms: “Interesanta koncepcija – būtībā izrāde PAR Gunāra Priedes lugu. Uzrunā aktieru atdevība materiālam, telpas risinājums.”

(www.vdt.lv)

Uzziņa

Gunārs Priede, “Smaržo sēnes”, iestudējums Valmieras Drāmas teātra Apaļajā zālē

Režisors Mārtiņš Eihe, scenogrāfija un kostīmi: Ieva Kauliņa.

Lomās: Skaidrīte Putniņa, Januss Johansons, Dace Everss, Inga Apine, Inese Pudža, Ingus Kniploks, Eduards Johansons, Ilze Pukinska, Māra Mennika u. c.

Nākamās izrādes: 
6., 7. janvārī.