Guna Roze
Guna Roze
Foto: Matīss Markovskis

Guna Roze: Aizliegts paņēmiens ir patērētāju musināšana, kā ruporu izmantojot valsts mediju 10

Pamatīgas putas sakūlis LTV raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” eksperiments “Izdodam grāmatu”, kas it kā kalkulēja, cik izmaksā grāmatas izdošana un par kādu uzcenojumu to pārdod grāmatnīcās. Jāteic gan, ka vispirms sociālajos tīklos pamanīju putas, tikai pēc tam noskatījos pašu raidījumu.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Lasīt citas ziņas

Un, jā, – ir par ko šūmēties! Degu no abiem galiem: gan kā autors, gan kā grāmatu pircējs, bet abas taisnības nonāk pie vienota secinājuma – aizliegts paņēmiens ir patērētāju musināšana, kā ruporu izmantojot valsts mediju. Es varētu nepievienoties putu kūlēju pulkam, taču pieļauju, ka daļa avīzes lasītāju ir TV skatītāji, bet ne interneta lietotāji un pēc minētā raidījuma kuļ putas citā traukā: redz, kā viņi mūs aplaupa!

Vislielāko izbrīnu radīja paša raidījuma vadītāja – Gunta Bojāra – attieksme. Mīļo pasaulīt, viņš pats taču ir autors! Mana (ak, nē – Bojāra) “Zīda čūska”, tikmēr locījās no vienām rokām citās, līdz aizslīdēja neizsekojamā virzienā. Vai es (ar “es” saprotot visus lasītājus) par šo darbu maz uzzinātu, ja viņš to izdotu un mēģinātu pārdot pats? Pat ja viņam tas izdotos par tik niecīgām summām, kādas raidījums izkalkulēja “Mazās Grietiņas milzīgās dzīves” izdošanai. (Atļaujos tikpat paviršu attieksmi pret darba nosaukumu kā raidījuma veidotāji pret izpētāmo sfēru). Protams, ne! Jo grāmata bija arī plaši reklamēta, bet reklāmas izdevumi ir viena no būtiskajām pozīcijām, ko “Aizliegtais paņēmiens” vieglu roku ignorēja.

CITI ŠOBRĪD LASA

Gribas jautāt vēl. Vai Bojārs (kurš, pieņemam, savu “Zīda čūsku” būtu izdevis pats) nemaksātu arī Aivaram Vilipsōnam par izcilajām ilustrācijām? Ejam tālāk. Ko īsti autors atļautos – redaktoru vai korektoru? Vai tikai maketētāju? Kur ņemtu “nieka” pāris tūkstošus 1500 eksemplāru nodrukāšanai? Vai pats par savu naudu arī bākā degvielu lietu, lai izvadātu grāmatas pa visām Latvijas grāmatnīcām (un pēc tam arī savāktu nepārdotos eksemplārus)? Pats slēgtu līgumus, sekotu pārdošanas gaitai, gatavotu grāmatvedību utt.? Te seko vēl divi jautājumi, kas šai gadījumā ir atbildes. Pa kuru laiku viņš strādātu? Un cik beigās izmaksātu šā cilvēka – orķestra grāmata?

Gudrais žurnālists iebildīs, ka pats neko netaisās darīt – nodrukāto tirāžu nodotu “Latvijas grāmatas” rīcībā, un miers. Lai būtu! Bet cik eksemplāru bez reklāmas izdotos pārdot līdz šim nezināmam autoram? Un kā ar autora atalgojumu? Vai tiešām viņš grāmatu atdotu par pašizmaksu?

Kā divu grāmatu autore esmu piedzīvojusi abējas attieksmes. Pieredze ar pirmās grāmatas izdošanu joprojām bēdīgi slavenajā “Jumavā” bija arī pagaidām vienīgā pieredze uzmešanā. Toreiz atļāvos būt viens no ļoti retajiem kašķīgajiem autoriem, kas cīnās par savām tiesībām. Otra – cieņpilna attieksme “Dienas Grāmatā”. Atdodu manuskriptu, saņemu par to solīdu honorāru plus procentus no papildu tirāžām, bet visas pārdošanas klapatas atstāju izdevēja ziņā. Un man ne prātā nenāk skaitīt kapeikas izdevēja vai tirgotāju kabatā. Kamēr viens darbs joprojām ir pārdošanā, varu rakstīt nākamo. Jo, ko nevar paveikt pats, to deleģē citiem. Tas ir normāli. Un par to, ziniet, ir jāmaksā, Bojāra kungs! Un šāda sistēma NAV aizliegts paņēmiens. Vai tiešām visiem tirdzniecības ķēdē iesaistītajiem cilvēkiem būtu jāstrādā bez maksas? Ja jūs, Bojāra kungs, un visa raidījuma komanda strādātu bez maksas, arī televīzijas abonēšana būtu lētāka!

Un – galu galā – ir kas sakāms arī par šādām “Mazo Margrietiņu lielajām dēkām”. Nekādi nevaru saprast, kas tā par ambīciju par katru cenu izdot grāmatu? Pašam samaksāt, lai tik būtu nodrukāts. Saprotu ambīcijas uzrakstīt tik labu darbu, lai to nopērk tieši tas izdevējs, kuru ir izvēlējies autors.

Reklāma
Reklāma

Vienīgais apspriežamais jautājums “Izdodam grāmatu” eksperimentā būtu cenu atšķirība dažādos veikalos. Bet tās taču ir patērētāja tiesības – izvēlēties pārdevēju. Galu galā izstādē “Latvijas grāmata” satiku cilvēkus, kuri visu gadu krāj naudu, lai sapirktos visu, ko sirds kāro, tieši no izdevēja. Tā viņi gada laikā ietaupot vismaz pārsimts eiro. Kāpēc tirgotāji nekliedz: tas ir aizliegtais paņēmiens?!