Pavasara atmoda un citi gleznojumi 0
Nesen sāktais Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) koncertcikls “Klasikas virsotnes” ar katru programmu repertuārā iedzīvojas arvien vairāk. Lai gan 7. aprīļa vakarā daļa no Rīgas muzikālās publikas devās uz džeza mākslinieku konkursu “Riga Jazz Stage”, Lielās ģildes zāle vienalga bija piepildīta, klausītājiem sagaidot gan orķestra mūziķus, gan abus solistus – vijolnieku Georgu Sarkisjanu un čellistu Ēriku Kiršfeldu.
Iepriekšējās cikla programmās izskanējuši arī laikmetīgākas mūzikas paraugi, bet šoreiz viss repertuārs bija klasisks, atkal atgādinot par Johannesa Brāmsa un Gustava Mālera daiļradi. Šāds salikums parasti nepieviļ, akcentējot abu ģēniju atšķirīgās mentalitātes, un tā notika arī šoreiz – caurcaurēm nopietnam Brāmsam ar komponista brieduma gadu koncertu vijolei, čellam un orķestrim sekoja brīžiem tikpat nopietns, bet citkārt humoristisks, satīrisks un grotesks Mālers ar viņa Pirmo simfoniju. Un vēl kāds pārsteigums – pēdējos gados Mālera partitūras pierasts dzirdēt Andra Pogas vadībā, taču tagad LNSO galvenais diriģents deva vārdu Gintaram Rinkēvičam, un lietuviešu diriģenta versija patiešām daudzējādā ziņā izklausījās atšķirīga no Andra Pogas mākslinieciskā redzējuma.
Koncerta pirmajā daļā – Johannesa Brāmsa mūzika, un arī šeit Gintars Rinkēvičs pārsteidza. Pieredzējušais un Latvijas publikai labi zināmais diriģents līdz šim iepazīts profesionāli izkoptā, bet samērā distancētā veidolā, taču šoreiz jau pats priekšnesuma sākums lika atzīt – izrādās, ka nevis Bēthovena, Čurļoņa vai Stravinska, bet tieši Brāmsa mūzika Rinkēviču emocionāli aizrāvusi. Interpretācija viscaur izcēlās ar spilgti izteiktu muzikālu saviļņojumu, atskaņojuma gaita saistīja ar nepārejošu spriegumu un intensitāti, un diriģenta akcentētie kontrasti skaņuraksta iedzīvinājumam piešķīra papildu valdzinājumu. Protams, te nebija tikai emocijas vien – Brāmsa opusā ietverto jūtu atklāsme dabiski savijās ar Rinkēvičam raksturīgo prasmi loģiskas dramaturģiskās struktūras izveidē, un diriģenta pārliecībai par savas interpretācijas patiesumu acīmredzami noticēja arī orķestris. Stīgu grupas spēle uzrunāja ar košiem un romantiski piepildītiem tembriem, bet pūšaminstrumenti pārsvarā muzicēja kā kolorīti, tā precīzi. Vēl viena interpretācijas vērtība – Georga Sarkisjana un Ērika Kiršfelda solo, kur par abu mūziķu pieredzi, intuīciju un apdāvinātību nenācās šaubīties, un tieši vijoles un čella dialogi teicamā saskaņā ar orķestra sniegumu lielā mērā atklāja Brāmsa opusa daudzveidīgās dimensijas visbagātīgākajā cilvēcisko pārdzīvojumu un vērojumu sfērā.
Var diskutēt par to, vai diriģenta vadītā orķestra tembrāli dinamiskie rakursi pārmēru neaizēnoja čella skanējumu un vai Lielās ģildes akustikā tur vispār būtu iespējams ko darīt, neslāpējot Brāmsa mūzikas simfonizēti blīvo izteiksmi. Tāpat var apcerēt arī to, vai Mālera Pirmās simfonijas lasījums tomēr nebija pārāk teatralizēts un kā tādā gadījumā vajadzētu veidot pārskatāmu un viengabalainu māksliniecisko dramaturģiju, kas tajā pašā laikā spētu izcelt arī visus spožos un iezīmīgos emocionālos impulsus. Skaidrs, ka tas ir arī gaumes jautājums, un Gintaram Rinkēvičam, tāpat kā jebkuram citam diriģentam, ir visas tiesības nākt klajā ar pašam savu, individuālu interpretāciju. Grūti apstrīdami iebildumi te drīzāk būtu par vairākām nejēdzīgām kļūdām metāla pūšaminstrumentu grupā un brīžiem dzirdamo ritmiski intonatīvās kopainas sašūpošanos visā ansamblī. Taču Gustava Mālera lielo partitūru nevainojamas interpretācijas LNSO, kā zināms, joprojām ir nesasniegtas virsotnes, un šis atskaņojums nebūt nebija sliktāks par daudziem iepriekšdzirdētiem.
Gluži otrādi – lai gan Mālera opusa izklāstā un formveides risinājumā bija kā rūpīgāk izzīmētas, tā plakanākas epizodes, diriģenta un orķestra sadarbība vēstīja par būtiskiem panākumiem šīs mūzikas sapratnē. Un Gintara Rinkēviča vadītajā priekšnesumā bija lieliski uztverama Mālera mūzikas daudznozīmība, kur virknei simfonijas tēlu piemīt pamatīga romantiskās ironijas deva, bet citi savukārt izvēršas psiholoģiski dramatiskās atklāsmēs vai liriski niansētās apcerēs. Diriģents un orķestra mākslinieki spēja arī parādīt Mālera darba konceptuālo komplicētību, kam iespējami dažādi skaidrojumi un uztveres līmeņi – ne velti komponista Pirmo simfoniju Latvijā parasti spēlē tieši šajā gadalaikā, jo stāsts par pavasara atmodu te labi saklausāms arī bez jebkādām programmatiskām norādēm, bet vēl jau ir arī, piemēram, vēstījums par neordināras personības tapšanu. Un, visbeidzot, arī koncerta otrajā daļā priekšnesuma emocionālā temperatūra īpaši nekritās, gan stīgu grupai un sitaminstrumentālistiem, gan pūtējiem bieži muzicējot ne tikai aizrautīgi, bet arī saliedēti, un Mālera simfoniju pasaulei raksturīgie visaptverošā triumfa brīži šeit izpaudās ar īpašu vērienu – kaut vai tādēļ vien šo Pirmās simfonijas versiju bija vērts klausīties. Un atliek tikai pieminēt, ka turpinājumu ciklam “Klasikas virsotnes” gaidīšu ar tikpat lielu interesi kā iepriekš.
