Guna Roze: Pazudis oriģinālvalodā 0
Kino mūzika esot laba tad, ja, skatoties filmu, to nedzird. Droši vien līdzīgi ir ar daiļliteratūras tulkojumiem un vispār ar prozas valodu.
Beidzamajā laikā gadījies lasīt tieši tādus romānus, kur valoda traucējusi. Vispirms pārlasīju kādu pasaulslavenu pagājušā gadsimta autoru – visus sešus romānus, kas tulkoti latviešu valodā.
Iesākot katru nākamo, vajadzēja vismaz pārdesmit lappušu ieskrējienu, lai sadzīvotu ar autora (vai tulkotāja) valodu sekojošajā darbā. Pāris grāmatās tas neizdevās līdz pat pēdējai rindai.
Interesanti, ka katru no sešiem darbiem bija latviskojis cits tulkotājs, tātad tās ir sešas variācijas par tēmu “autors”.
Daža tulkotāja centība bija jūtama tik ļoti, ka teju neatpazinu rakstnieku, – apšaubīju vārdu izvēles, izmantotās teikumu konstrukcijas un ar šiem līdzekļiem panāktās autora (vai tomēr tulkotāja) attieksmes un attieksmītes. Tas urdīja vēlēšanos izlasīt (vai vismaz palasīt) oriģinālus, lai pārliecinātos, ja ne vairāk, tad par ciešamās kārtas izmantošanu konkrētā darbā.
Jo vai nu tā būs, ka tulkotājs pārrakstījis “filmas skaņu celiņu”?
Atbilde vēl nav rasta, – tas būtu vismaz bakalaura cienīgs pētījums.
Atšķirīgas pārdomas radās pēc pēdējiem izlasītajiem latviešu romāniem. Jo aizdomas, ka diagnoze “pazudis tulkojumā” te nederēs.
Kādā darbā valoda ir pārlieku izcakota, citā kā neveikls latviskojums, un abos gadījumos grūti noticēt, ka autors rakstījis dzimtajā – latviešu – valodā. Tā, it kā vērotājam Reinim būtu pietrūcis pierakstītāja Matīsa.
Jo ne katrs, kam ir ko pastāstīt, prot to skaisti izdarīt.
Lasot brīžiem piezagās paradoksāla ideja, ka prasmīga tulkotāja rokās šo pašu tekstu varētu padarīt ne tikai saturiski, bet arī literāri baudāmu.
Atcerējos vēl šopavasar no jauna uzjundītās kaislības, kurās iesaistījās ne tikai lasītāji, bet arī izdevēji. Visi kopā lauza šķēpus par tā saucamo augsto un apsaukājamo sēnalu literatūru – vai to otro maz drīkstētu drukāt un veikala plauktā likt.
Dominējošais (aktīvākais) viedoklis bija tāds, ka piedāvājumam jāsakrīt ar pieprasījumu – lasītāju gaumi. Tālab, izdabājot mazprasīgākajam lasītājam, pat cienījamas izdevniecības dod zaļo gaismu arī tādiem manuskriptiem, kas sarakstīti gluži neciešamā valodā, ko acīmredzot pat redaktors nav spējis uzspodrināt, bet pārrakstīt darbu – tas nav redaktoru uzdevums.
Un nez vai sliktu valodu var nodēvēt par autora rokrakstu vai stilu.
Grūti iedomāties, kādus izstrādājumus nākas lasīt dažādu konkursu žūrijām, ja tas, kas nonāk grāmatas vākos, ir bijis labākais no piedāvātā.
Nez vai princips “labāk kaut kādu nekā nekādu” grāmatniecībā ir pareizākā pieeja. Jo kā ar autoru un izdevēju mijiedarbību? Nebūs taču taisnība, ka visi autori ir pašpietiekami, kā neaizskarami ģēniji. Kāds taču gatavs arī augt un ļauties slīpēšanai.
Varbūt izdevēji būtu ieguvēji, ja, piemēram, tiem, kas izturējuši manuskriptu konkursa pirmo kārtu, dāvātu sava veida literāro akadēmiju, kur piesaistītu ne vien teorijas, bet arī valodas labskanības pasniedzējus. Un pēc tam autors ar tā paša romāna noslīpētu versiju startē otrajā kārtā.
Iespējams, ilgtermiņā tas krietni atvieglotu redaktoru darbu, kas būtu mazākais no visiem ieguvumiem.
Jā, protams – lasītāju gaumes ir tikpat dažādas kā ceptas olas izvēle brokastīs. Vienam garšo gluma vēršacs, citam vajag pārdurt olas dzeltenumu, kāds olu cep no abām pusēm, bet vēl kāds izvēlas omleti.
Kas vienam delikatese, citam – (ne)ciešamā kārta.
Taču, ja olas pagatavošanas veidu tiešām var nodēvēt par autora rokrakstu, tad fakts, ka šī ola lasītājam tiek pasniegta netīrā šķīvī, tomēr ir izdevēja atbildība. Jo lasītājs, visticamāk, vēlas zelta vidusceļu starp aizraujošu saturu un literāri labu, tomēr viegli uztveramu valodu.
Pēdējais, kam gribēšu noticēt, būs paziņojums, ka tādi lasītāji, kas grib ēst no tīriem šķīvjiem, kļūst minoritāte. Ja tā notiks, tā būs vienīgi izdevēju atbildība.
