Pēc dzīvesziņas – uz ziemeļiem 0
Rīgas Starptautiskais kinofestivāls programmā “Ziemeļu gaisma” piedāvā deviņu pēdējos gados uzņemtu ziemeļvalstu filmu programmu – tās ir starptautiskus panākumus guvušas vai jau pazīstamu režisoru veidotas filmas, kurās jūtams emocionāls atturīgums, izteikta dabas un cilvēka saikne, cilvēka eksistences pamata meklējumi dažādos vecuma posmos. Tai pašā laikā programma ir pietiekami daudzpusīga, lai ļautu izvēlēties ko atbilstošu skatītājiem ar dažādu gaumi un interesēm.
Jaunība
Vairākas programmā iekļautās filmas stāsta par jauniem cilvēkiem, kuru izdarītā izvēle atstāj nopietnas sekas uz turpmākajiem viņu dzīves notikumiem, rīcības motivācijai nākot no viņu personības, pagātnes pieredzes vai dzīves uzskatiem. Nereti viņiem nākas arī saņemt mācību par nodarīto, kā, piemēram, tas notiek ar Junu un Raisu filmā “Viņi ir izglābušies” (2014, Somija/ Nīderlande). Raisa ir dumpiniece jauniešu pāraudzināšanas iestādē, un viņai pavisam viegli izdodas pārliecināt Junu, jauno darbinieku, kurš par bēgšanu no dienesta, darot sabiedrisku darbu, turpat izcieš sodu, kopā ar viņu aizbēgt. Raisas plāns ir kā no pasakas – viņai esot lādīte ar naudu, kas ļaušot jauniešiem doties kaut kur tālu prom. Abiem izdodas izvairīties no policijas, bet viņi iekrīt citās lamatās – pārkāpjot kādu bagātu privātīpašnieku teritoriju, par to nākas nopietni samaksāt. “Viņi ir izglābušies” veidota kā ceļa filma, katrai jaunai pieturai nesot kādu pavērsienu notikumu un attiecību risinājumā, bet to papildina arī sirreālistiski iestarpinājumi ar iedomu epizodēm. Tas ne vienmēr nāk par labu filmas dramatikas uzturēšanai, bet šķitis nepieciešams režisoram savu prasmju apliecināšanai.
Arī filmas “Lūša stunda” (2013, Dānija/Zviedrija) galvenis varonis ir jauns puisis, kuram bijusi sarežģīta bērnība. Māte atstājusi puisēnu pie vectēva, kurš ieaudzinājis viņā arī savu īpatnu ticību, kuras dēļ zēns vēlāk pastrādā noziegumu. Ieslodzījumā pie viņa tiek aicināta mācītāja, lai palīdzētu viņu izprast un izskaidrotu notikušā iemeslus. Lielākā daļa filmas darbības notiek cietuma vidē, bet tajā ir arī spilgta, gara epizode ar stāstu par zēna bērnību laukos kopā ar vectēvu. Filmas režisors ir dāņu “Dogma 95” virziena vecmeistars Sērens Krāgs Jākobsens, kura filmas, piemēram, “Mifunes pēdējā dziesma” (1999), izraisīja lielu interesi arī Latvijā.
Svārstības
Kad jaunības maksimālisms (ja tāds vispār bijis) jau aiz muguras, bet vēl ir tālu līdz pilnbriedam, gan sieviešu, gan vīriešu mūžā pietuvojas brīdis nopietnām pārdomām. Lisas Langsetas filmā “Viesnīca” (2013, Dānija/Zviedrija) galvenajai varonei Ērikai (Alisija Vikandere) šāds pārbaudījums pienāk, kad perfekti sakārtoto dzīvi pēkšņi iztraucē notikums, kuru viņa nevar pakļaut savai kontrolei. Līdz noteiktajam ķeizargrieziena datumam Ērikai palikušas vēl pāris nedēļu, bet bērniņš piesakās pats un nav laika operācijai, un sievietei jādzemdē pašai. Puisītim dzemdību laikā rodas sarežģījumi, kā dēļ viņš var dzīvot, tikai pieslēgts pie sistēmas. Ērika nespēj pieņemt šādu notikumu pagriezienu un ieslīgst depresijā, apmeklē terapijas grupu un ar vairākiem šīs grupas biedriem sāk mitināties dažādās viesnīcās, lai tur viens otram censtos palīdzēt. Bēgšana no realitātes nevar turpināties mūžīgi, un Ērikai kādā brīdī jāatgriežas tajā.
Esošo attiecību krīzi un neapmierinātību ar ikdienu pauž arī Oles Gjevera autorfilma (pats līdzrežisors, scenārists, galvenās lomas tēlotājs) “Ne savā dabā” (2014, Norvēģija). Tā veidota kā Martina iekšējais monologs, kurā viņš atklāj savas domas, vājības, bailes. Filmas darbības laiks ir viena nedēļas nogale, kurā Martins dodas kalnos, lai pabūtu ar sevi, atslēgtos no ģimenes un gremdētos pārdomās par to, kā sevi redz un cik apmierināts ar dzīvi ir savos vēlīnos trīsdesmit gados. Vienlaikus šī ir arī komiskākā no visām programmā iekļautajām filmām, jo atļaujas pasmieties par cilvēciskām vājībām.
Personības
Vairākas filmas šajā programmā vēsta par spēcīgām personībām – fiktīviem vai reāliem sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, kā arī uzskatu ziņā stabiliem, pat stūrgalvīgiem raksturiem, kuri ir nozīmīgi savas kopienas ietvaros.
Programmas “Ziemeļu gaisma” vienīgā dokumentālā filma vēsta tieši par šādu personību – izcilo zviedru aktrisi Ingrīdu Bergmani (1915 – 1982). Kinokritiķis un dokumentālists Stigs Bjorkmans ir veidojis jau vairākas filmas par kino personībām, un tāda ir arī “Es esmu Ingrīda” (2015), kuras idejas autore ir aktrises meita – arī aktrise – Izabella Roselīni. Pateicoties Roselīni klātbūtnei filmas tapšanā, izveidots ļoti personisks stāsts par Bergmani – viņas veidošanos par aktrisi, lomām, pārdomām, ģimeni, izmantojot gan mājas kino filmējumus, gan viņas vēstules, piezīmes un citus materiālus.
Sabiedrībā pazīstamas, taču izdomātas personības stāsts ir pamatā šobrīd norvēģu kino starptautiski zināmākā režisora Joahima fon Trīra jaunākajai filmai “Skaļāk par sprādzieniem” (2015, Norvēģija/Francija/Dānija). Tajā piedalās starptautisks aktieru ansamblis – francūziete Izabella Ipēra, amerikānis Džese Eizenbergs, īrs Gabriels Bērns un citi. Ipēras spēlētā Izabella ir pazīstama fotogrāfe, kas bijusi klāt karstākajos konfliktu punktos pasaulē nesenā pagātnē. Izvēle pārstāt ar šo darbu nodarboties varbūt ir arī izšķiršanās pārtraukt dzīvot. Izabellas rīcība un nāve atstāj nopietnu iespaidu uz ģimeni – vīru un dēliem, no kuriem viens šķiet jau pieaudzis un stiprs, bet otrs – vēl pusaudzis un saudzējams.
Vienīgā šīs programmas islandiešu pārstāve ir Grimura Hakonarsona Kannu kinofestivālā apbalvotā drāma “Auni” (2015, Islande/Dānija). Tās galvenie varoņi ir divi brāļi, kuri jau gadus četrdesmit nesarunājas, jo nav varējuši saprasties. Tomēr viņi spēj pārvarēt personiskās nesaskaņas un savu ego, lai pasargātu to, kas abiem dārgs – aitkopības tradīciju un īpašo aitu šķirni, kas ilgstoši piederējusi viņu dzimtai un kam draud iznīcība postošas dzīvnieku epidēmijas dēļ. Islandes dabas monumentālisms kopā ar spēcīgajiem tēlu raksturiem padara šo filmu par vienu no pievilcīgākajām šajā programmā.
