Pēc smaga zaudējuma atrod lielo mīlestību. Patiess stāsts par nepadošanos un uzticēšanos 0
Montas (27) un Mārtiņa (29) stāsts sākās ar draudzību. Bet ar laiku abi atsvešinājušies. Monta apprecējās ar puisi, kuru viņai atņēma smaga slimība – vēzis. Meitene nepadevās, turpināja ticēt mīlestībai un laimei, līdz viņas dzīvē negaidīti atkal ienāca jaunības dienu draugs Mārtiņš. Nu abi kopā laimīgi audzina divus dēlus un laulībā vada jau četrus skaistus gadus. Stāsts par nepadošanos, drosmi, uzticēšanos un visam pāri – mīlestību.
Draudzībā iezogas simpātijas
“Vīrs apgalvo, ka iemīlējies manī no pirmā acu skata naktī, kad iepazināmies, bet tajā brīdī neesot to aptvēris,” savu stāstu iesāk Monta. Viņa ar vīru Mārtiņu iepazinās Olainē, kad abi vēl bija pusaudži: “Agrāk bija tāda subkultūra emo, kā arī goti, metālisti.
Es biju gote, emo un mans vīrs – metālists.
Biju atbraukusi ciemos pie draugiem, un pastaigā pa naksnīgo pilsētu saskrējāmies ar citu draugu pulciņu.” Abiem tolaik bija katram sava otrā pusīte, taču komunicēt bijis tik viegli. Monta vēl tagad atceras, kā divatā naktī uz daudzstāvu mājas balkona runājuši par dzīvi – mīlestību, attiecībām, izkratījuši viens otram sirdi.
Monta ir pārliecināta, ka starp puisi un meiteni var būt patiesa draudzība, taču tai ir potenciāls pāraugt mīlestībā: “Parasti savā starpā draudzējas tie, kuri savā ziņā patīk viens otram gan pēc rakstura, gan arī vizuāli. Ja abiem kādu iemeslu dēļ nebūs otras pusītes, bet viņi tādu vēlēsies, tad, domāju, ir liela iespējamība, ka abi tomēr kļūs par pāri.”
Mārtiņam jau tolaik, kad abi pavadījuši laiku ilgās sarunās, bijušas simpātijas pret Montu, tikai viņš to neatklāja: “Ļoti iespējams – ja tajā brīdī Mārtiņš būtu devis kādu zīmi par to, ka patīku vairāk kā draugs, būtu aizsākušās arī mūsu attiecības, bet es nenojautu par viņa simpātijām. Viņš laikam ļoti labi to slēpa. Turklāt mums taču katram bija savas “mīlestības”.”
Ar laiku abi draugi atsvešinājās un gāja katrs savu ceļu: “Viņš bija metālists. Mārtiņu interesēja tusiņi, festivāli, taču mani tas nesaistīja. Man parādījās jauns draugs. Sāku iet vidusskolā, un laika draugiem vairs īsti neatlika, jo bija daudz jāmācās.”
Nežēlīgais liktenis – katram savs
Monta apprecējās ar citu puisi, taču liktenis bija nežēlīgs – desmit mēnešus pēc kāzām Montas vidusskolas mīlestība mira ar vēzi: “Mēs apprecējāmies jau tad, kad zinājām par viņa slimību. Gan pirms, gan pēc kāzām mums kopā bija doti pieci gadi. Mēs runājām par to, ka jādzīvo tālāk, lai kas arī notiktu, ka man jāmeklē mīlestība, jāveido ģimene.
Es jau gadu pirms vīra nāves sāku gatavoties tālākajam. Manas sēras sākās jau pirms kāzām, nevis viņa miršanas dienā, bet līdz pēdējam ticēju un cerēju uz brīnumu.
Kāzas bija skaistas – neviens pat nepamanīja, ka vīrs ir smagi slims, jo viņš bija tik laimīgs. Līdz pēdējam centāmies dzīvot tā, it kā slimības nebūtu. Kopā daudz ko pārcietām – pēdējie divi gadi mūsu attiecībās bija smagākie manā dzīvē, bet tas pilnībā mainīja mani un manu uztveri. Par to, ka laiks nav jāiznieko, jo nezinām, cik mums dots.”
Zaudējums bijis ļoti smags, taču Monta tomēr spējusi dzīvē saskatīt pozitīvo: “Ir jāsaprot, kas palīdz atgūties pēc zaudējuma – ceļošana, ballītes, noslēgšanās uz laiku, psihologs… Galvenais ir nekrist galējībās un atkarībās.
Vēl uzskatu, ka nevienam nav tiesību nosodīt sērojoša cilvēka izvēli, kā viņš tiek pāri sērām, ja vien tas neapdraud cilvēka veselību un dzīvību.
Un laime nav jāmeklē, laime ir izvēle. Tā ir attieksme: gribu – esmu laimīgs, negribu – neesmu. Var būt nelaimīgs, jo ir zaudēts mīļotais cilvēks, bet var arī būt laimīgs par to, ka kopā pavadīti tik daudzi skaisti brīži. Kā saka – mirušajiem ir grūti dzīvot lietū, ja viņus par daudz apraud. Es ticu liktenim. Jā, tas bieži vien ir netaisnīgs, bet katram ir kāds dzīves uzdevums.”
Laimīgā atkalsatikšanās
Montas liktenis viņu aizveda atpakaļ pie drauga Mārtiņa: “Atceros, kā Mārtiņš mani rakstiski apsveica pirmajās kāzās. Vēlāk uzrakstīja līdzjūtību par manu zaudējumu.
Ar Mārtiņu kopā sagāju divus mēnešus pēc bērēm. Citiem bija šoks – tik ātri! Daudzi nesaprata.
Sākotnēji šo faktu pat slēpām. Mārtiņš man bija liels atbalsts – viņš viesa ticību, ka laime ir un būs. Viņš apzinās to, ka ir mans otrais vīrs un ka pirmais vīrs vienmēr paliks manā sirdī. Es viņus nesalīdzinu – katram ir savs ES.”
Monta un Mārtiņš pēc bērēm sākuši sarakstīties, un abi atkal nonākuši pie secinājuma – viss sakrīt. Gan domas, gan vēlmes, gan nākotnes vīzija: “Mārtiņš man atklāja, ka es viņam patīku. Neko viņam nesolīju, jo agrāk taču bijām tikai draugi. Bet mani fascinēja viņa domu gājiens un uzskati.
Tā nu atbraucu ciemos uz Olaini – ieraudzīju viņu un biju šokā, ka viņš ir tā mainījies.
Gājām uz viņa vasaras māju, un pa ceļam viņš teica, ka mani apprecēs. Es atbildēju – labi. Tajā vakarā patiesi sapratu, ka ar Mārtiņu vēlos būt kopā atlikušo dzīvi. Drīz pēc tam sākām dzīvot kopā. Oficiāli sarakstījāmies pusgadu pēc kopā saiešanas, taču jau tad zinājām, ka gribēsim kāzas baznīcā, ko arī īstenojām.”
Abi uzskata, ka laulības ir pašsaprotams turpinājums nopietnām attiecībām: “Laulība ir ne tikai solījums otram garīgā līmenī, bet arī pavisam praktiski. Baznīcā noslēgta laulība, manuprāt, ir uz visu mūžu.”
Montai ir daži padomi, kā attiecības saglabāt veselīgas un draudzīgas: “Mūsu likums – nekad neiet gulēt, ja strīds nav izrunāts. Vēl svarīgi ir sevi nepazaudēt, kad piedzimst bērni. Mums ir divi mazuļi ar gandrīz pusotra gada starpību.
Vecāki nedrīkst aizmirst, ka ir arī vīrs un sieva.
Ideālajā variantā jāspēj atrast laiks tikai abiem divatā ik dienu, kaut vai saruna vai filma vakarā, kā arī jāiet uz randiņiem. Nedrīkst aizmirst par romantiku, piemēram, man ir patīkami saņemt ziedus ne tikai 8. martā. Pamats ir sajūta, ka esi novērtēts.
Pēc garas dienas ar abiem bērniem nekas nav patīkamāks par vārdiem: “Paldies, ka audzini mūsu dēlus, tu esi labākā mamma pasaulē.” Arī vīram lieku justies novērtētam, lepojos ar viņu. Mums abiem viens no mērķiem ir sasniegt 50 gadu kāzu jubileju. Un, ja kur ejam divatā, tad parasti sadodamies rokās. Mans moto – lielākā laime ir mīlēt un būt mīlētam.”
