Olafs Zvejnieks: Pēdējais piliens 0
“Ja jūs vaicājat, vai man ir bijusi vēlme pateikt “beidzam mocīties un vienkārši atzīstam, ka tā (pašreizējā e-veselības programma) ir bijusi kļūda, izpildījums ir zemas kvalitātes un produkta lietošana ir ļoti apgrūtināta”, tad jā, man ir šāda vēlme bijusi,” intervijā televīzijai atzina veselības ministre Ilze Viņķele.
Tomēr iepriekš uzbūvētās sistēmas attīstīšana tiek turpināta, jo “Eiropas fondu finansējums uzliek noteiktus rāmjus”.
“Diemžēl tās bezgalīgās šausmas turpinās, un tagad ir aktuāls jautājums, kā mēs varam uz tā brāķa veidā uztaisītā sistēmas pamata tomēr mēģināt uzķibināt funkcionējošu e-recepti, kas ir pieejama 24/7 režīmā ar iespējami retiem traucējumiem,” piebilda ministre.
Jāatzīst – tik skarbs un atklāts situācijas vērtējums no politiķiem dzirdams reti. Pat ja pieļauj, ka daļa no teiktā ir politiskās cīņas elements pēc vecās un pārbaudītās receptes “šodienas problēmās jāvaino priekšgājēji”, norādot uz šobrīd opozīcijā esošās Zaļo un zemnieku savienības bijušās veselības ministres Andas Čakšas vainu, tad nevar noliegt, ka e-veselības “sāpju ceļi” ir bijuši labi dokumentēti un aprakstīti.
Šai sistēmai, kurai, spriežot pēc ieguldītā naudas apjoma – 14,5 miljoniem eiro, bija jākļūst par vienu no vislabāk funkcionējošajām publiskajām platformām, izstrādes un ieviešanas gaitā pēc plāna nav noticis itin nekas.
Sistēmai bija pilota režīmā jāsāk darboties jau 2015. gadā, kas nenotika. Kad 2017. gada rudenī to beidzot palaida, tās darbību tūlīt apturēja hakeru uzbrukums, pret kuru tai, vismaz teorētiski, bija jābūt pasargātai.
Nonāca tik tālu, ka 2019. gadā pastāvēja reāls risks, ka, nespējot nodemonstrēt funkcionējošu sistēmu, būs jāatmaksā tās izstrādei izmantotie Eiropas Savienības fondu līdzekļi. Presē e-veselība pat izpelnījusies apzīmējumu “gadsimta kiberbrāķis”.
Kā radās šāds brāķis? Ir tādi, kas teiks, ka iemesli ir tie paši vecie un pazīstamie – alkatība, korupcija, nekompetence un nolaidība. Viņi, iespējams, pamatoti dēvē notikušo par afēru un sauc pēc izmeklēšanas – kāpēc e-veselības projekts ir tik neveiksmīgs, kas pie tā ir vainīgs, lai līdzīgas afēras vairs nevarētu atkārtoties nākotnē.
Nav jau tā, ka es būtu pret izmeklēšanu un vainīgo sodīšanu. Tomēr man liekas, ka viens no iemesliem, kādēļ e-veselība attīstījās klupdama krizdama, ir šādu projektu attīstības sadrumstalotība.
Kopš pēckrīzes gados tika likvidēts īpašo uzdevumu ministra postenis elektroniskās pārvaldes lietās, lielu elektronisko projektu izstrāde notiek ministriju vai atbildīgo iestāžu līmenī, bez nepieciešamās centralizācijas un pieredzes apmaiņas.
Tieši te meklējamas saknes problēmām, ka viens projekts “negrib” sadarboties ar otru, dati ievadīti dažādos formātos utt.
Jāatzīmē, ka Igaunijā, par spīti visām krīzēm, valsts galvenā tehnoloģiju ieviešanas ierēdņa postenis ir saglabāts un tas turpina strādāt. Formāli Latvijā par tehnoloģiju ieviešanu valsts pārvaldē ir atbildīga Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, taču e-veselības bēdu stāsts ir liecība tam, ka šī sistēma nestrādā.
Varbūt pienācis laiks pārņemt veiksmīgu ārvalstu pieredzi un atjaunot elektroniskās pārvaldes ministra posteni?
