Pērle un Čurļonis. Viena pasaka diviem 0
Mākslas muzejā “Rīgas birža” līdz 23. martam apskatāma izstāde “Mikalojus Konstantins Čurļonis un Rūdolfs Pērle”.
Romantiķiem parasti ir grūti izteikties skaidri un viennozīmīgi. Viņi ilgi staigā apkārt, meklē simbolus un metaforas, lai precīzāk attēlotu to pasauli, ko neviens no mums nav redzējis, un tikai dažiem ir dievišķais talants to sajust. Ir tikai viena problēma – tie, kam tas ir dots, nevar egoistiski paturēt šo Dieva dāvanu tikai sev, jo talants, tāpat kā māksla, ir kas lielāks par pašu cilvēku. Tāpēc jebkuram māksliniekam, neraugoties uz dzīves apstākļu pretestību un apkārtējo cilvēku vienaldzību, atkal un atkal jāmeklē veids, kā sevi izteikt, un mūžīgi jāstaigā (uz riņķi?), mēģinot mums pastāstīt, ko viņi sajutuši pirkstgalos.
Šobrīd mākslas muzejā “Rīgas birža” mums ir iespēja iziet šos mokošos pašizteiksmes meklējumu apļus kopā ar lietuviešu mūziķi un gleznotāju Mikaloju Čurļoni un latviešu mākslinieku Rūdolfu Pērli.
Izstāžu zāle iegrimusi pustumsā, no kuras prožektoru gaisma izrauj ārā tikai mākslas darbu taisnstūrus. Telpa izveidota kā labirints, kā apļi, kas līdzīgi šo divu mākslinieku sapiņķerētajām dzīvēm eksistē vienā telpā, bet nesaskaras. Katram no viņiem bija atšķirīgs dzīves gājums, bet viņus vienoja nesavaldāma tieksme ieskatīties kaut kur aiz šīs reālās pasaules aizkariem, kur spīd pirmatnēja un mūžīga gaisma. Tieši šo abu mākslinieku simbolisko un garīgo savstarpējo saikni laikam arī mēģināja akcentēt ekspozīcijas veidotāji.
Neraugoties uz abu mākslinieku iecerēto duetu, pirmo vijoli šajā izstādē tomēr spēlē Mikalojus Konstantina Čurļoņa darbi. Kopumā izstādē var redzēt ap pussimt gleznu un grafisku darbu un gandrīz tikpat daudz viņa darinātu fotogrāfiju. Čurļonis, kā rakstīja Zenta Mauriņa, “ir Lietuvas gara augstākais izpaudums un reizē arī tās pārkāpējs”. Viņš nenoliedzami ir Lietuvas Mākslinieks ar lielo burtu, kuru pazīst visā pasaulē, tādēļ Rūdolfam Pērlem (kuru līdz šim slikti pazina arī tepat, Latvijā) stāvēt viņam līdzās, šķiet, nekad neizdosies. Tomēr, ja mēs uz brīdi aizmirsīsim par pastāvošo mākslinieku hierarhiju, kas nemitīgi vājina mūsu uztveri, tad pēc kāda brīža parādīsies būtiskais, kas vieno abus māksliniekus.
Ejot cauri izstādei, rodas sajūta, ka seko ilustrētam stāstam par mākslinieka un likteņa divkauju. Rūdolfs Pērle augstākus spēkus izaicināja, visticamāk, brīdī, kad, sapratis puķu skaistumu, sāka domāt par mākslinieka karjeru. Introverto daiļdārznieku Pērli atbalstīja gan visi radinieki, gan arī Vestienas muižas baronese, pie kuras viņš strādāja. Drīzumā viņa sapņi piepildījās, un R. Pērle, kļuvis par studentu Štiglica skolā tekstiliju zīmēšanas un puķu gleznošanas klasē, apguva akvareļglezniecību un oforta tehniku. Gaisīgas puķu kompozīcijas, kas aiz piemiegtām acīm izkūst krāsaina akvareļa dūmakā kā rīta sapnis, pierāda ne tikai Pērles māksliniecisko prasmi, bet arī sniedz mums priekšstatu par viņa vizionāro skaistuma izjūtu. Diemžēl talantīgajam, darbīgajam un labi izglītotajam Rūdolfam Pērlem nācās kļūt par “svētdienas mākslinieku”, lai tikai pēc garām gumijas fabrikā “Treugoļņik” pavadītām dienām uz īsu brīdi kā košam ziedam ļautu atplaukt mākslai. Šo likteņa netaisnību varētu pārvarēt kāds cits, bet tikai ne tāds neuzkrītošs, sapņains un introverts cilvēks kā R. Pērle. Viņam neizdevās kļūt par akvareļu ziedu karali, bet pēdējo divu dzīves gadu laikā viņš pārtapa par skumjo pasaku princi, kurš ar krāsām varēja pastāstīt visapcerīgāko teiku. Savās gleznās viņš nejauca klāt reliģiju un filozofiju, bet iztika ar mākslinieka unikālo talantu stāstīt par brīnumainām zemēm, kur klusi peld vientuļie burvji un klauns stabulnieks spēlē, raugoties, kā cilvēki mēro savu dzīves distanci pretī pēdējai robežai.
Savai pēdējai robežai Mikalojus Konstantins Čurļonis steidzās pretī tādā tempā, ka to sasniedza savā trīsdesmit sestajā dzīvības gadā. Viņš bija pretstats Pērlem pēc temperamenta – vienmēr kustībā un vienmēr notikumu centrā. Bet arī viņam neizdevās sasniegt harmoniju starp dzīvi un mākslu. No sākuma kā mūziķis viņš drudžaini skrēja uz priekšu, sekojot tikai viņam vienam redzamai zvaigznei no Varšavas uz Leipcigu, nekur nepaliekot uz ilgu laiku. Mums tā arī neizdosies racionāli paskaidrot, kāpēc slavenais komponists atgriezās Varšavā studēt glezniecību, jo viņš dzīvoja, lai krāsās un toņos izteiktu mūžību, savu kosmisko tuvību ar zvaigznājiem. Iemīlējies mūžībā, viņš saklausa tās balsi ne tikai debess izplatījumā ar tās spīdekļiem, bet arī pieneņu lidojošajās sēklās. Tikpat brīvi viņš pats varēja doties uz Pēterburgu, kur “sudraba dzejas” caurstrāvotajā vidē ļāva pieņemties spēkā savām mistiski sintezējošām vīzijām. Atšķirībā no Pērles Čurļonis ne tikai piestiprināja mūziku pie kartona ar krāsu palīdzību, bet piesātināja to ar dziļām, filozofiskām un reliģiskām pārdomām.
Izstāde, protams, sniedz tikai nelielu ieskatu Čurļoņa daiļradē un drīzāk kalpo kā ielūgums apmeklēt viņa muzeju Kauņā. Savukārt par Pērli gandrīz neko vairs nevar piebilst, jo viss viņa salīdzinoši nelielais radošais mantojums šoreiz redzams ekspozīcijā. Bet nedz viņu atšķirības, nedz līdzības nav galvenais, kas jāredz, jo mums jāsaprot – lai aptvertu viņu radīto pasauli, nav jāmeklē jēga, bet vienkārši jānogrimst radītajā ārprātā, kur pēc būtības tiek stāstīta viena un tā pati pasaka, viena viņiem abiem.
Viedokļi
Alans Milnbahers, ārsts: “Ierados Latvijā, lai izbaudītu kultūras galvaspilsētas programmu. Jāatzīst, esmu ļoti pārsteigts, jo jau pati ēka, kur notiek šī izstāde, ir vērā ņemams kultūras objekts. Ja runājam par abiem māksliniekiem, pārsteidza tehnikas daudzpusība. No vienkāršas grafikas ar zīmuli līdz akvareļa abstrakcijai. Darbi nav visai uzbāzīgi. Tajos jūtama mērenība.”
Elīza Timuna, klientu apkalpošanas speciāliste: “Skaistas, pat fantastiskas ir Rūdolfa Pērles ziedu kompozīcijas. Šķiet, ka autoram vislabāk patikušas rozes, jo tās izstādē redzamas visbiežāk. Autors variējis ar toņu gammām – no pelēkā/brūnā uz krāsaino. Vērojot Čurļoņa darbus, saskatāma jau cita tehnika. Darbi virzās uz modernismu. Autoram bijusi tuva pasaku tēma, abstrakcija. Daudz kompozīciju skiču. Piesaistīja darbs “Tulpes”, kas veidots tušas tehnikā.”
Egmonts Bērzs, tulks: “Pērles lielformāta darbi vedina vilkt paralēles ar austriešu gleznotāju Gustavu Klimtu. Pērles daiļradē, kas saistāma ar simbolisma virzienu, dominē savdabīgu rēgainu, fantastisku tēlu un nereālu formu pasaule. Savukārt Čurloņa darbs “Zibens” sasaucas ar sengrieķu mitoloģiju.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
