Monika Zīle: Pie Pandoras lādes 0
Ir augļi ar dažādu briešanas un glabāšanas laiku, bet iestājas brīdis, kad ražas pieskatītājiem jāizvēlas – iznīcināt produktu vai laist apgrozībā, pirms tas sabojādamies var nopietni apdraudēt lietotāju veselību. Šis salīdzinājums nāk prātā, lasot un klausoties tā dēvēto čekas maisu atvēršanai veltītos viedokļus. Tie patlaban spieto sociālajos tīklos un masu saziņas līdzekļos dažubrīd jau nomācošā blīvumā, saplūstot pretrunīgu uzskatu korī, kas izpilda Ziemassvētku rimtumam neatbilstošu dziesmu spalgās un griezīgās notīs. Jā, galīgi nepiemērots laiks savstarpējo pārmetumu zalvēm un aizdomu zobenu šķindai. Bet nedrīkst ignorēt acīmredzamo: valdošajām aprindām beidzot jāpaziņo VDK (PSRS Valsts drošības komiteja) slepenoto arhīvu jeb “maisu” atvēršanas termiņš.
To saturs jau konservēts tik ilgi, ka, pat aiz ugunsdrošu skapju durvīm glabādamies, indē sabiedrības apziņu, vairojot slāni, kas ikvienā pretimnācējā saskata bijušo čekistu, kurš joprojām gūst ar VDK nopelniem saistītas dividendes. Nesen, komentējot sociālajā tīklā informāciju par brīvsolī no bērnudārza izšmaukušu trīsgadnieku, kāda kundze pauda pārliecību: audzinātājas droši vien čekistu atvases, tāpēc strādā pa roku galam. Šķiet, pagalam smieklīgi, vai ne? Taču viedokļa autorei saradās domubiedri, kas meta ugunī savas pagales, nepilnā pusstundā uzkurot tik varenu sārtu, ka lielie inkvizitori savās kapenēs otrreiz mira no skaudības par atvēzienu, ar kādu bez izmeklēšanas un tiesas latvieši cits citu gatavi iznīcināt.
Sabiedrības uzskatu pētnieki apgalvo, ka radikāļu skaļums rada iespaidu par daudzskaitlību, patiesībā šī grupa neesot liela. Tomēr saistībā ar VDK dokumentu atvēršanu gribot negribot dzimst secinājums, ka līdztekus slepenā arhīva pieejamības grūti saprotamajai vilcināšanai varas gaiteņos absolūti nav domāts par sabiedrības gatavošanu maisu atvēršanas brīdim. Patlaban būtībā stāvam pie Pandoras lādes. Grieķu mitoloģijā to netīšām atvēra dieva Prometeja ziņkārīgā svaine, izlaizdama šķirstiņā ieslodzītās daudzas nelaimes. Lādes latviskais pildījums diemžēl arī gana krāšņs negatīvā nozīmē, un saturu daudz maz iepazinušie pirmkārt uzsver nepieciešamību katru sadarbību jeb piekrišanu stāties VDK aģentu saimē vērtēt atsevišķi.
Par to, aicinot valdību beidzot noņemt šiem dokumentiem slepenības plīvuru, runāja arī šāgada “Lielā Kristapa” laureāts un filmas “Melānijas hronika” režisors Viesturs Kairišs. Bieži vien uzskatos nesaudzīgā mākslinieka šoreiz teiktajam sekoja ietilpīga piebilde par sapratnes un cilvēciskuma nepieciešamību, aplūkojot VDK savervēto rīcību konkrētos apstākļos. Šo domu, kā liecina atbalsis sociālajos tīklos, ja kāds arī uztvēra, tad nolēma klusēt, ļaujot izpausties tiem, kuri gatavi spriest linča tiesu. Tiklīdz skanēs zvans… Taisnību sakot, nav padoma, kā visās nozīmēs tik atbildīgam mirklim sabiedrību gatavot. Bet ir attiecīgi speciālisti, kuriem vajadzētu likt lietā savas zināšanas vismaz pēdējā brīdī. Jo īstais jau nokavēts.
